Pavisam nesen, Kariņa pirmās valdības laikā, pārliecinājāmies, ka “veiksmes stāsts” turpinās un visas pēdējā gada laikā radušās problēmas ir saistītas tikai un vienīgi ar ģeopolitiskiem satricinājumiem. Turklāt pat inflācijas pandēmijas kulminācijā prezidents gan parlamenta, gan valdības darbu novērtēja ļoti pozitīvi. Piestātne, protams, vienmēr var labāk, bet un tātad absolūti pat tas ir diezgan labi… Atskatoties uz pēdējā sasaukuma Dienu, Egils Levits tolaik valdošās koalīcijas darbu nosauca par produktīvu. Pie pēdējā parlamenta sasniegumiem valsts vadītājs īpaši minēja administratīvās un ostu reformas.
Sasniegumi izrādījās … kļūdas
Bet, kā izrādījās, “veiksmes stāsta” nav un nekad nav bijis! Un tie sasniegumi, ko Levits minēja, izrādījās nevis sasniegumi, bet gan kļūdas.
Iepriekšējās valdības veiktā administratīvi teritoriālā reforma, pretēji cerētajam un solītajam, nepavisam nepalīdzēja ne intensificēt uzņēmējdarbību provincē, ne piesaistīt investīcijas, ne uzlabot vietējo pakalpojumu kvalitāti … Kā zināms, pārstāvji no Apvienotais saraksts pat sāka runāt par darbu, lai novērstu sasteigtas reformas sekas. Sagaidāms arī labojums ostu reformā, kas acīmredzot neuzlaboja ostu vadāmību un noteikti nepaaugstināja to pievilcību potenciālajiem klientiem.
Taču neveiksmīgās teritoriju un ostu reformas ir sīkums, salīdzinot ar problēmām, kas “pēkšņi parādījās” pēc vēlēšanām. Ja uzskaita visas “atklātās” problēmas, tad varētu rasties sajūta, ka iepriekšējā valdība un arī šī neko nedarīja, bet tikai “sēdēja smuki”!
Atvadu vīzija
Prezidents Levits, kurš negaidīti sāka skaidri redzēt, pirms nonāca politiskajā aizmirstībā, jau sācis runāt par “atpalikšanas kultūru” Latvijā! Vienkāršā izteiksmē tas nozīmē, ka mēs neko neesam darījuši, lai palielinātu ekonomikas izaugsmi, darba ražīgumu un padarītu valsts pārvaldes sistēmu efektīvāku. Šeit ir tikai “degošākā” no esošajām problēmām!
Naudas vākšana, lai nepaliktu sliktāk
Pat “covid” satricinājums nepalīdzēja mūsu iestādēm padarīt veselības aprūpes sistēmu pacientiem pieejamu, efektīvu un ilglaicīgu, paturot prātā nepārprotamu jauno ārstu deficītu ar pastāvīgu ārstu vidējā vecuma palielināšanos Latvijā. medicīna.
Padomājiet vien: visām ministrijām un pat neatkarīgajām struktūrām (Valsts kontrolei, KNAB, Satversmes tiesai u.c.) vajadzēja nokasīt mucas dibenu, lai steidzami savāktu trūkstošos līdzekļus medicīnai. Turklāt līdzekļi bija nepieciešami nevis medicīniskās aprūpes uzlabošanai, bet status quo saglabāšanai, tas ir, lai visa valsts medicīniskās aprūpes sistēma nemaz nesabruktu! Tikai tagad, kad izrādījās, ka budžetā visam katastrofāli trūkst līdzekļu, un Brisele no nākamā gada neļaus neierobežoti palielināt budžeta deficītu, FM sāka runāt par nepieciešamību ieviest sistēmu obligātā medicīniskā apdrošināšana. Tomēr joprojām nav skaidrs, ko īsti šīs idejas autori vēlas piedāvāt. Palielināt ar atskaitījumiem pensiju fondā procentus no sociālā nodokļa ienākumiem, kas tiek novirzīti medicīnai? Obligāti cilvēki
Skolas ir, bet skolēnu nav
Vēl viena problēma ir provinču skolas, kurās vienkārši ir ārkārtīgi mazs skolēnu skaits, kas neļauj uzturēt minimālu izglītības kvalitātes līmeni un maksāt skolotājiem pienācīgu atalgojumu. Tas nozīmē, ka skolas ir jāoptimizē, tas ir, gan jāapvieno, gan jāslēdz, nodrošinot bērniem transportu uz skolu reģionālajā centrā. Par skolu optimizāciju politiķi runā jau gadiem, un tikai tagad šajā jautājumā ir kaut kāds progress.
Kur ir žogs?
Tālāk vairāk. Tikai tagad politiķi (un ne visi!) ir pamodušies un sapratuši, ka valsts nemaz neizmanto mūsu valsts uzņēmumu, tajā skaitā lielo, potenciālu. Valsts uzņēmumi neienāk eksporta tirgos, neizlaiž akcijas vai vismaz daļu no akcijām sava kapitāla ietvaros, kas ļautu piesaistīt investīcijas un aktivizēt akciju tirgu. Lietuva un Igaunija to dara jau sen!
Pēc militārā dumpja Krievijā un masveida migrācijas riska no Krievijas Federācijas uz Latviju topošais prezidents Rinkēvičs pēkšņi saprata, ka mūsu valstī joprojām nav izdevies uzcelt žogus uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. “Austrumu robežas sakārtošanas” jautājums nav atrisināts jau 10 gadus, “gadsimta celtniecība” notiek ārkārtīgi lēni, un atsevišķi mēģinājumi ātri “apgūt līdzekļus” noveduši pat līdz kriminālprocesiem.
Nekreditēšanas vēsture
Kādā no šīm dienām kļuva skaidrs, ka ieskatu sniedza ne tikai aizejošais un topošais prezidents, bet arī štata otrais cilvēks – diētas spīkers Edvards Smiltēns. Viņš norādīja, ka viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem ir mājsaimniecību un uzņēmumu kreditēšana. Vienlaikus runātāja minēja, ka nereti uzņēmējiem pat ir problēmas ar konta atvēršanu bankā, nemaz nerunājot par kredīta saņemšanu.
Jautājums ir: kā varas iestādes var piespiest bankas izsniegt riskantus kredītus? Bankas kredītus neizsniedz nemaz ne “mantkārības”, bet objektīvu iemeslu dēļ: gan iedzīvotāju zemo ienākumu dēļ, kas neļauj vienkārši kvalificēties kredītam, gan “finanšu sistēmas kapitālremonta” dēļ. ”, kad kontrole pār katru bankas soli.
Pilna aizmugure!
“Salīdzinoši mēs slīdam atmuguriski,” norādīja Egils Levits. Kāpēc lai būtu savādāk? Vai tika pazemināti nodokļi, vienkāršota nodokļu sistēma un radīti apstākļi investīciju piesaistei? Vai ir samazinātas valsts pārvaldes un pašas valsts pārvaldes izmaksas? Vai pēdējo 10 gadu laikā kāda reforma ir bijusi efektīva? Visas šīs neveiksmes, aprēķini, neizdarība veido, acīmredzot, pašu “atpalikušo kultūru”, par ko līdz šim runāja valsts vadītājs Levits.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.