Krievijas kareivji arvien aktīvāk vēlas un mēģina dezertēt no Krievijas armijas, bet Krievijas tiesās strauji pieaudzis ar bēgšanu no militārā dienesta saistīto lietu skaits. Tāda pēc gandrīz divus gadus ilguša Krievijas kara pret Ukrainu ir realitāte Krievijas armijā, kas pēc diktatora Vladimira Putina un Aizsardzības ministrijas izteikumiem “visus uzvar” un kurai “visu laiku pievienojas milzīgs skaits brīvprātīgo”.
Projekts “Iģiķe ļesom” (“Zūdiet kokos”) paziņojis, ka pagājušā gada rudenī, salīdzinot ar vasaru, ar 89% vairāk kareivju vērsušies projektā ar lūgumu palīdzēt viņiem dezertēt no Krievijas armijas. “Zūdiet kokos” palīdz izvairīties no mobilizācijas, obligātā militārā dienesta un palīdz dezertēt.
Projekta juristi palīdzības pieprasījumu skaita straujo pieaugumu galvenokārt skaidro ar to, ka Krievijas karā pret Ukrainu iesaistītie kareivji arvien vairāk apzinās, ka nekādas demobilizācijas nebūs, raksta Krievijas neatkarīgais izdevums “The Moscow Times”. Tas gan obligāti nenozīmē, ka dezertieri obligāti nosoda Putina karu pret Ukrainu.
Pagājušā gada septembrī–novembrī “Iģiķe ļesom” saņemti 577 šādi palīdzības pieprasījumi, salīdzinot ar 305 pieprasījumiem jūnijā–augustā. Kopš 2023.gada aprīļa projekta juristi un brīvprātīgie konsultējuši jau kopumā vairāk nekā 1000 Krievijas kareivju, kuri izteikuši vēlmi dezertēt.
Dezertēšanas gadījumu skaita pieaugumu Krievijas armijā fiksējis arī aktīvistu organizācijas “Pilsonis. Armija. Tiesības” vadītājs Sergejs Krivenko.
“Kopš mobilizācijas sākuma pagājis [vairāk nekā] gads, un, ja kādam vēl bija cerības, ka pēc zināma dienesta laika varēs doties mājās, tad tagad šādu ilūziju vairs nav. Kareivji redz, ka rotācijas nav un ka pat smagi ievainotos uzreiz pēc slimnīcas sūta atpakaļ uz fronti,” uzsver Krivenko.
“Iģiķe ļesom” vadītājs Grigorijs Sverdļins norāda, ka liela daļa kareivju par labu dezertēšanai izšķiras, kad viņi ar ievainojumiem nokļūst Krievijas slimnīcās.
Viens no šādiem dezertieriem par savu pieredzi stāsta izdevumam “The Moscow Times”. Pāvels no Maskavas bēgt no armijas nolēma pēc tam, kad bija pārdzīvojis divus smagus ievainojumus.
“Biju pārliecināts, ka sūdzēšos par kāju [pēc pirmā ievainojuma], teikšu, ka skarts nervs, vērsīšos pie psihologa saistībā ar posttraumatiskā stresa sindromu,” stāsta Pāvels. Tomēr nekādas medicīniskās komisijas par viņa derīgumu turpmākam dienestam nebija un uzreiz pēc ievainojuma sadziedēšanas viņš nosūtīts atpakaļ uz fronti.
Divas nedēļas pēc atgriešanās frontē Pāvels atkal guvis ievainojumu un atkal nonācis slimnīcā. Viņš sapratis, ka pēc ievainojuma sadziedēšanas viņš atkal tiks sūtīts karot, tāpēc nolēmis dezertēt.
Viņš dezertēja ar aktīvistu palīdzību. Aktīvisti arī palīdzēja Pāvelam aizbraukt no Krievijas.
Krivenko stāsta, ka bēgt tieši no kaujas darbību zonas izšķiras vien nedaudzi, jo ir ļoti liels risks tikt pieķertiem. Okupantu kontrolētajās teritorijās ir daudz militārās policijas patruļu, kuras ķer dezertierus. Noķertos dezertierus ievieto improvizētos cietumos, bet vēlāk atkal sūta uz fronti. Līdz tiesai šādas lietas parasti nenonāk.
2023.gadā Krievija okupētajās Ukrainas teritorijās sāka ierīkot pagaidu militāros cietumus.
“Pēc būtības tās ir tādas pašas bedres vai pagrabi, kur iepriekš tika turēti nogrēkojušies kareivji. Viņi tiek spīdzināti un vēlāk piespiesti doties triecienuzbrukumos,” skaidro Krivenko.
Tikmēr Sverdļins stāsta, ka “Iģiķe ļesom” praksē ir bijuši gadījumi, kad aktīvisti palīdzējuši dezertēt no piefrontes zonas. Tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti, frontē cilvēkiem ne vienmēr ir sakari ar ārpasauli. Ļoti bieži ir situācijas, kad potenciālajiem dezertieriem nav dokumentu, un tas arī sarežģī bēgšanu.
No okupantu armijas dezertējušais Pāvels uzskata, ka bēgt no kaujas darbību zonas parasti nolemj “ne tie prātīgākie puiši”.
“Priekšā ir mīnu lauki, bet aizmugurē… militārā policija,” stāsta Pāvels.
Par dezertieriem var uzskatīt tos krievu kareivjus, kas padevušies gūstā. Ukrainas projekta “Gribu dzīvot!” gaitā līdz pagājušā gada decembrim gūstā padevušies vairāk nekā 220 Krievijas karavīri un vēl vairāk nekā 1000 pieteikumu tiekot izskatīti.
5000 lietu par bēgšanu
Pagājušajā gadā Krievijas tiesās nonākuši vairāk nekā 5000 lietu par bēgšanu no dienesta, kas ir rekordaugsts līmenis, liecina neatkarīgā izdevuma “Mediazona” apkopotā informācija.
2022.gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā, šādu lietu bija 1001, bet 2021.gadā – 615.
Teju visas lietas pērn ierosinātas par bēgšanu no dienesta pēc mobilizācijas izsludināšanas 2022.gada septembrī. Tikai 148 lietas tiek izskatītas kā dezertēšana, par ko draud smagāks sods nekā par patvaļīgu dienesta vietas atstāšanu.
Lielākā daļa kareivju, kas atzīti par vainīgiem bēgšanā no dienesta, saņem nosacītus sodus. Tas nozīmē, ka viņus atkal var sūtīt karot pret Ukrainu.
Krievijas advokāts Maksims Grebeņuks uz no dienesta aizbēgušo perspektīvām raugās visai pesimistiski.
Nosacītais sods par dienesta vietas atstāšanu viņus nepaglābs no dalības Krievijas noziedzīgajā karā pret Ukrainu.
Nosacīto sodu saņēmušo jebkurā brīdī var nosūtīt atpakaļ uz fronti, bet nosacīto sodu jebkurā brīdī var aizstāt ar reālu, kas ļauj komandieriem neveiksmīgos dezertierus pilnībā kontrolēt.
Viens no nedaudziem veidiem, kā garantēti nenokļūt atpakaļ frontē, ir aizbēgšana uz ārzemēm. Tomēr tas ir grūti izdarāms, jo lielākajai daļai kareivju nav pases, kas viņiem ļautu izbraukt uz ārzemēm. Saskaņā ar Krievijas diktatora Vladimira Putina pagājušā gada jūnija rīkojumu visiem vīriešiem, kas saņēmuši pavēsti par militāro dienestu, obligāti jānodod savas izbraukšanai derīgās pases.
Tiem, kam ar tikai Krievijas teritorijā derīgām pasēm tomēr izdodas izbraukt uz kaimiņvalstīm, piemēram, Kazahstānu, vēlāk neizdodas nokļūt nekur tālāk, jo nav atbilstošu dokumentu.
Aktīvisti no dienesta aizbēgušajiem neiesaka mēģināt izbraukt uz ārzemēm patstāvīgi, jo divas dienas pēc bēgšanas šāds cilvēks tiks izsludināts meklēšanā un tas nozīmē, ka aizbēgušais uz robežas, visticamāk, tiks aizturēts.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.