Ekonomisko grūtību gada nogalē beidzot iezīmējas cerību gaisma

Krievijas iebrukums Ukrainā deva dzinuli jau kādu laiku aizvien izteiktāk dīgstošajiem straujas globālās inflācijas aizmetņiem. Procesi, kas aizsākās jau krietni pirms šā gada 24. februāra un bija saistīti ar lieliem valdību tēriņiem Covid-19 krīzes laikā, centrālo banku dāsno monetāro politiku, kur viena medaļas puse bija aizvien lētāku kredītu pieejamību, bet otra – aizvien lielākas ieplūstošas naudas masas dažādos finanšu aktīvos, tajā skaitā preču biržās un nekustamo īpašumu tirgū, kā arī loģistikas ķēžu nobrukšana kovidkrīzes laikā veicināja inflācijas palēcienu līdz vairāku desmitgažu augstākajiem punktiem. Attīstītajās Rietumu valstīs inflācija sasniedza straujāko punktu kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, savukārt Latvijā ar septembra gada inflāciju 22,2% apmērā patēriņa cenu indeksa pieauguma temps ir nonācis augstākajā punktā kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Inflāciju visskaudrāk izjūt mazāk turīgas valstis un ģimenes ar plānāku maku arī attīstītajās valstīs. Krievijas apzināta kaitniecība, kavējot graudu eksportu no Ukrainas ostām, vēl vairāk pasliktināja situāciju jau tā “uzkarsušajā” pasaules labības tirgū, radot bada draudus pasaules nabadzīgākajās valstīs. Tiesa, interesanti, ka no šo valstu puses, piemēram, Āfrikā tā arī skaļi netika sadzirdēti saucieni pēc situācijas normalizēšanas, un iespējams, ka Krievijai ar šo valstu valdību elitēm bija kādas vienošanās par savu un arī okupētajās Ukrainas teritorijās nozagto graudu piegādēm. Vasarā gan Ukrainas graudu eksportu pa Melno jūru izdevās atjaunot, tādējādi mazinot gan graudu cenas preču biržās, gan arī inflācijas rādītājus. Vēl vairāk inflācijas apturēšanā līdzējis rudenī notikušais enerģētisko resursu – naftas un gāzes – cenas kritums biržā, kas paver iespēju situācijas uzlabojumiem arī kopējā ekonomikā. Latvijā salīdzinājumā ar augstāko punktu inflācija pagaidām nav būtiski mazinājusies, oktobrī un novembrī Centrālajai statistikas pārvaldei gada inflācijas rādītāju fiksējot 21,8% līmenī.

Kamēr Latvijā inflācija vēl strauji nerūk, bet tas drīzumā varētu notikt, iespējams, jau pamanāmi sarūkot jau šā gada decembrī, lielajās ekonomikās patēriņa cenu lēciena temps ir nobremzējies krietni straujāk. Neraugoties uz to, centrālās bankas turpina strauju kursu pretējā virzienā līdz šim ierastajai monetārajai politikai. Pēc tam, kad tā ilgus gadus ir izcēlusies ar dāsnumu pret kredītņēmējiem, tagad notiek pretējais, strauji kāpinot refinansēšanas likmes, kuru kāpuma gala rezultāts ir aizdevumu likmju sadārdzināšanās. Piemēram, starpbanku aizdevuma tirgus likmes “Euribor” (tās kalpo par pamatu aizdevuma procenta likmju noteikšanā mājsaimniecībām un uzņēmumiem) triju un sešu mēnešu periodam, kas vēl vasaras vidū bija mērāmas nelielos mīnusos, 21. decembrī bija pārsniegušas attiecīgi 2,1% un 2,6% atzīmes. Līdz ar to gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi par savām iepriekš uzņemtajām saistībām maksā vai vēl sāks maksāt ievērojami vairāk nekā iepriekš un faktiskais gala rezultāts ir atkarīgs no kredītu termiņa ilguma un aizdevuma apmēra. Pagaidām notikušais uz Latviju vēl nav atsaucies pārāk sāpīgi, komercbankām norādot, ka aizņēmēji tiekot galā ar savām saistībām. Turklāt statistika rāda, ka mājsaimniecības turpina aizņemties, neraugoties uz to, ka kredītu procenti būs augstāki nekā līdz šim. Tas attiecas arī uz valstīm, kurām finanšu saistību pārfinansēšana jau tagad kļūst dārgāka un pieaugs budžeta izdevumi parādu apkalpošanai.

Ziņu plūsma, kuras ietekmē esam aizvadījuši šo gadu, ir bijusi izaicinājumu pilna gan vienkāršam strādājošajam, gan tam, kas plāno un analizē ekonomiskos procesus, gan rūdītam Volstrītas investīciju speciālistam. Šajā ziņā viskritiskākā situācija valdīja februāra beigās un marta sākumā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Neziņa un stress sita augstu vilni. Daudzu izejvielu cenas preču biržās kāpa sen neredzētos vai vēl nebijušos vēsturiskajos augstumos. Tādējādi līdz tam aizkurtais inflācijas ugunskurs iedegās aizvien karstākās liesmās. Būtisks jautājums – kā nodrošināt ekonomiku ar nepieciešamajām izejvielām gan rūpniecībā, gan celtniecībā, gan lauksaimniecībā? Radās bažas par ievērojamu ekonomisko kritumu ja ne šajā, tad nākamajā gadā. Tiesa, arī Latvijā bija tautsaimniecības sfēras, kuras notiekošā dēļ tika pie ieguvumiem, piemēram, transporta nozare pie papildu kravām sankciju pret Krieviju pārejas periodā. Tāpat arī lauksaimniecībai un mežsaimniecībai bija iespēja priecāties par cenu kāpumiem. Vienlaikus, runājot par kopējo ekonomiku, tās krituma draudi aizvien vēl pastāv. To, ka mūsu valsts ekonomika nākamgad saruks, prognozē arī Latvijas Banka. Tā nākamajam gadam paredz 0,3% iekšzemes kopprodukta kritumu. Tikmēr vēl aizejošo gadu, visticamāk, būsim noslēguši ar pāris procentu ekonomisko izaugsmi. Vēl ļoti būtiska atziņa ir tā, ka daudzu izejvielu piegādē, kur līdz šim notika sadarbošanās ar ekonomiski un politiski neprognozējamu valsti kaimiņos, esam spējuši pārorientēties uz citu valstu tirgiem.

Patlaban iedzīvotāju nedienas ikdienas rēķinu apmaksāšanā pamatā sagādā augstā inflācija, kurai algas netiek līdzi, nevis nedienas kopējā valsts ekonomikā. Taču augstā inflācija parasti ir īslaicīga, un par to liecina arī pēdējos mēnešos vērojamās norises Rietumu valstīs. Tur arī ekonomikas bremzējas un atsevišķos gadījumos nākamgad var iekļūt nelielos mīnusos. Tas, ka tautsaimniecība bremzējas un inflācija sākusi kristies, arī centrālajām bankām var likt pārskatīt šogad uzņemto procenta likmju kāpuma kursu, tādējādi aizdevuma procentu likmju kāpums var nebūt tik straujš, kā tika lēsts pirms dažiem mēnešiem. Tas jau atspoguļojas finanšu tirgos, kuri tradicionāli orientējas uz nākotnes notikumu attīstību un ekonomiskajām prognozēm. Pēdējos mēnešos vērtspapīru pircēji ir kļuvuši daudz drošāki. Tā ir laba ziņa arī Latvijas iedzīvotājiem, kuru pensiju fondu, uzkrājošās apdrošināšanas un akciju ieguldījumu sniegums uzlabojas un, visticamāk, turpinās uzlaboties.

Autors: MĀRTIŅŠ APINIS