Es vairs nevaru izturēt, mammu, aizved mani uz policiju

Agata ir Polijas pilsone, kas, gaidīdama otro bērniņu, Latvijā 2017. gadā nonāca kā Beļģijas pārstāvniecības darbinieka sieva. Viņa apgalvo, ka vīrs bijis vardarbīgs gadiem, aiziet nebijis dūšas, bet Latvijā situācija pasliktinājusies: “Man nebija nekāda atbalsta, ģimenes, biju pilnīgi izolēta. Visiem šķita, ka man ir skaista dzīve, bet patiesībā tas bija kā dzīvot zelta būrī, kur tevi pilnībā kontrolē.” Pēc pāris gadiem viņi nolēma šķirties.

Agata ar meitām pārcēlās atpakaļ uz Poliju. Viņa apgalvo, ka vīrs tam piekritis, bet pēc tam pārdomājis un vērsies policijā par bērnu it kā nolaupīšanu. Polijas tiesa lēma par labu viņam un lika vest meitenes atpakaļ uz Latviju, kur viņš ir dienestā. Agata apgalvo, ka nākamajā dienā viņš bez brīdinājuma ieradies meitu mācību iestādēs un aizvedis viņas uz Latviju. Māte par to uzzinājusi, kad piezvanīja, lai pārbaudītu, vai tajā dienā būs papildu stundas. Vēlāk nolēma sekot meitām uz Latviju un, kad devās uz vīra māju, drošībai lūdza Polijas konsula pavadību. “Viņš [vīrs], protams, nebija ar to apmierināts. Teica, ka nevaru te palikt. Pēc tam, kad konsuls aizbrauca, svieda ārā no mājas manas mantas.”

Nākamajā vakarā, kad viņa sēdējusi meitas istabā, vīrs ieskrējis un rāvis Agatai no rokām telefonu, lai nevar sazināties ar ārpasauli. “Es nokritu, viņš paņēma manu telefonu, viņš bija ļoti vardarbīgs. Un vecākā meita to visu redzēja.” Agatai caur citu ierīci izdevās izsaukt policiju. “Viņi atbrauca, paskatījās un teica, lai nomierinos un eju gulēt. Vīrs izturējās labi, teica, ka neesmu emocionāli stabila. Viņš ir diplomāts, viņš zina, kā tas jādara.”

Pēc pāris dienām roka jau bijusi zila, un Agatas mamma no Polijas izsaukusi palīdzību. Vīrs viņus neesot laidis īpašumā, sakot, ka tā ir citas valsts teritorija. Mediķi atgriezušies ar policiju un apskatījuši Agatu ārpus mājas. “Viņš teica, ja došos uz slimnīcu, es nevarēšu atgriezties un nekad neredzēšu savas meitas. Es, protams atteicos [no hospitalizācijas]”. Pēc pāris dienām gan kļuva tik slikti, ka Agata tāpat uz trim nedēļām nonāca Gaiļezerā un pēc tam Polijā rokai bija divas operācijas.

Slimnīca paziņoja policijai, kas 2021. gada pavasarī ierosināja lietas par miesas bojājumu nodarīšanu un personas apzinātu atstāšanu bez palīdzības. Agata joprojām nav atzīta pat par cietušo – viņa ir lieciniece vardarbībai pret sevi pašu.

Re:Baltica deva iespēju Agatas vīram sniegt savu viedokli par rakstā minētajiem apgalvojumiem, uz ko viņš atbildēja ar advokātes starpniecību, neatbildot pēc būtības, bet uzsverot, ka tas ir privāts ģimenes strīds un par faktiem norisinās vairākas tiesvedības. Re:Baltica tomēr lēma šo gadījumu izpētīt, jo piemērs izgaismo vairākas sistēmiskas problēmas, kas attiecas uz bērnu aizsardzību un Latvijas iestāžu rīcību.

Bāriņtiesā Agatai ieteica vērsties advokāts pēc tam, kad vecākā meita mātei bija stāstījusi par tēva it kā pret viņu vērsto cietsirdību un emocionālo vardarbību.

Kamēr vecāki šķiras – un abu savstarpējo konfliktu dēļ process ir ieildzis – saskaņā ar tiesas lēmumu meitenēm trīs nedēļas bija jādzīvo pie viena, trīs pie otra vecāka. Sākumā nebijis problēmu, līdz, pēc Agatas teiktā, pērnajā rudenī mazākā raudādama esot bēgusi no tēva, kurš ieradies ar baloniem un dāvanām apsveikt viņu dzimšanas dienā. Vārds pa vārdam, un lielākā meita pāris dienu vēlāk pastāstījusi, ka tēvs pret viņām izturoties kontrolējoši un vardarbīgi – sākot no totālas telefona kontroles un beidzot ar ēdiena un labierīcību liegšanu. “Es vairs nevaru izturēt, mammu, aizved mani uz policiju,” viņa esot teikusi Agatai. “Kad viņa pasaka kaut ko ne tā kā viņam patīk, piemēram, ka grib pie mammas, viņš ieslēdz viņu istabā un nelaiž ārā, kamēr viņa nepārdomā. Šai laikā bērnam tiek liegts ēdiens un labierīcības. Citreiz soda mērs bija tāds, ka viņa atstāta ārpus mājas un durvis aizslēgtas no iekšpuses. (..) Viss stāstītais šķita ļoti pazīstams, jo esmu pati to piedzīvojusi uz savas ādas,” saka Agata.

Iztaujājot meitas, bāriņtiesa atzina, ka “bērnu tēvs ir bijis gan fiziski, gan emocionāli vardarbīgs pret Annu (vecāko), bet pret Lizeti (abu meiteņu vārdi mainīti) netika konstatēta fiziska vardarbība”. “Bāriņtiesai ir pamats uzskatīt, ka Annas un Lizetes ģimenē ir viņu attīstībai un veselībai nelabvēlīgi apstākļi un, ka pastāv nopietns risks bērnu psihoemocionālajai attīstībai,” teikts dokumentā.

Tēvs to noliedz. Viņš paskaidrojumos liek manīt, ka meita melo. Jā, viņa reizēm tiekot sūtīta uz savu istabu padomāt par savu uzvedību, bet ēdiens un tualete nekad netiekot liegti. Viņš – atšķirībā no mātes – audzinot meitas disciplinēti “kā kārtīgas sievietes, kas vēlāk dzīvē neatkārtos savas mātes pieļautās kļūdas,” teikts vienā no paskaidrojumiem. Vīrietis saziņā ar Latvijas iestādēm vairākkārt piesaucis savu statusu, jo cilvēks, kas palīdzējis organizēt Beļģijas karaļa vizīti, nevarot būt slikts. “Vairāk nekā skaidrs, ka uzdevumu satikt karali un karalieni un uzņemt viņus visaugstākajā līmenī var uzticēt tikai un vienīgi kristāli perfektam cilvēkam (..),” teikts vienā no dokumentiem (Beļģijas Ārlietu ministrija no komentāriem atteicās, sakot, ka viņš nav ĀM diplomāts un nevar komentēt konkrētus gadījumus).

Pusgada laikā pēc lietas ierosināšanas par aizgādības tiesību atņemšanu tēvam bāriņtiesa nespēja pieņemt nekādu lēmumu (un teorētiski visu šo laiku bērniem ar tēvu pēc tiesas lēmuma būtu bijis jātiekas, bet viņas, pēc mātes teiktā, atsakās). Maijā bāriņtiesa nolēma aizgādības tiesības tēvam tomēr neatņemt (tēvs savukārt ir lūdzis tiesības atņemt mātei). Pamatojums arvien nav zināms, jo, lai gan jāsagatavo 10 darbadienās, tas nav pieejams arī trīs mēnešus vēlāk. Bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs skaidro: “Kolēģi to vienkārši nespēj izdarīt darba apjoma dēļ, mēs ļoti cenšamies atrisināt jautājumus, kas saistīti ar termiņu ievērošanu, bet diemžēl mums nav resursu.”

“Parasti tas notiek stipri ātrāk, bet konteksts jāsaprot. 11. sējumi. (..) Tas ilgst ilgi, jo šī lieta ir komplicēta un sarežģīta,” skaidro Krasnogolovs, piebilstot, ka risinājumu apgrūtina vecāku nepārtrauktie iesniegumi un pretiesniegumi: “Šeit nav problēma iestādēs, lēmumos vai darbībās, šeit ir problēma tajā, ka vecākiem nav sakārtotu attiecību. Esmu pārliecinājies vairākās lietās – lai kādus lēmumus pieņemtu valsts iestāde, tā nespēj atrisināt divu pieaugušu cilvēku attiecības.”.

Bāriņtiesas savāktā informācija tika nodota arī likumsargiem un 2022. gada nogalē Valsts policija sāka kriminālprocesu par iespējamu cietsirdību un vardarbību pret mazgadīgajiem. Pusotru gadu iepriekš policija bija sākusi arī izmeklēšanu par iespējamu vardarbību pret viņu māti un viņas atstāšanu bez palīdzības, kur vecākajai meitai (šobrīd 11 gadi) būtu jāliecina.

Taču nevienā no procesiem meiteni neiztaujāja līdz šā gada janvārim – gandrīz divus gadus pēc notikumiem.

Kad viņu beidzot uzaicināja, bērns ieradās ar uzticības personu – vectēvu – un advokāti. Policijas inspektore Karīna Kacalapa paziņoja, ka advokāte nederēs, jo ir ieinteresētā persona, tāpēc viņa ir sarunājusi valsts advokāti un franču valodas tulku. Meitene mācās franču skolā, taču vēlējās, lai viņu iztaujā dzimtajā – poļu – valodā, ko inspektore nevēlējās pieļaut. Māte apgalvo, ka meitene iecirkni pametusi raudot. No pratināšanas nekas nesanāca.

Pēc sūdzībām uzraugošajam prokuroram, policisti nomainīja, atzīstot, ka Kacalapa nespēj nodrošināt “mērķtiecīgu un objektīvu kriminālprocesu norisi”. Agatas aizstāve Sintija Finka uzsver, ka šajā gadījumā runa nebija par policijas resursu trūkumu vai pārslodzi, bet konkrētās policistes attieksmi. “Viņa darīja visu, lai neko neizmeklētu,” uzskata juriste. To apliecinot arī prokuratūras rīcība, izmeklētāju nomainot.

Lietu pārņēma jauna izmeklētāja un Annu pirmoreiz iztaujāja šā gada maijā – pusgadu pēc paziņojuma par vardarbību pret viņu un divus gadus pēc notikumiem, kuros iesaistīta viņas māte. Arī tas notika tikai pēc vairākkārtējiem mātes un advokāta lūgumiem prokuroram.

“Likumā nav konkrēts termiņš, kurā jānopratina, taču no bērnu tiesību viedokļa un arī no vispārējiem principiem izriet, ka jebkuru liecinieku, jo īpaši bērnu, ir jānopratina pēc iespējas ātri, kamēr liecinieks notikumus atceras daudz precīzāk,” saka aizstāve Finka. Ja pusgads vēl varētu būt objektīvs termiņš, tad divi gadi, pavisam noteikti nē, viņa uzsver.

Daudz kategoriskāka ir bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja, krimināltiesību juriste Ilona Kronberga. “Te jau nav jāzvana Kronbergai, pietiek ar veselo saprātu, lai saprastu, ka tas nav adekvāti. (..) Viņš [bērns] ir jānopratina nākamā dienā, trīs dienas pēc tam, maksimums, varbūt, nedēļu.” Risks ir ne tikai precīza neatcerēšanās: “Jebkura atgriešanās pie šiem notikumiem ir sekundārā viktimizācija. Kas nozīmē, ka bērns gūst traumu atkārtoti. Un šajā gadījumā ne noziedzīgā nodarījuma vai pretlikumīgas rīcības rezultātā, bet valsts pārvaldes iestāžu darbības rezultātā.”

Elīna Ozola, priekšnieka vietniece nodaļā, kurā tiek izmeklētas konkrētās lietas, norāda, ka esot vairāki attaisnojoši apstākļi, kāpēc līdz bērna nopratināšanai pagāja tik ilgs laiks. Proti, esot bijis kārtīgi jāsagatavojas un jāsavāc visa pārējā informācija, lai ar mazgadīgo varētu runāt vienu reizi. “Turklāt likumā nav tieši noteikts kurā mēnesī, dienā vai stundā būtu jāpratina nepilngadīgais no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dienas,” viņa uzsver.

Runājot par izmeklētājas atstādināšanu, Ozola atzīst, ka prokurore “konstatēja, ka ir pieļauta pirmstiesas izmeklēšanas novilcināšana”. Veikta arī pārbaude un “pēc pārbaudes veikšanas netika konstatēti tādi procesuālie pārkāpumi, lai uzsāktu dienesta izmeklēšanu, taču pārrunas ar K.Kacalapu un visu pārējo personāla sastāvu tika veiktas, kur tika norādīts uz pieļautām nepilnībām, lai turpmākā darbā tās nepieļautu”.

Uz iebildi, ka likumā jau nav noteikts konkrēts termiņš, krimināltiesību juriste Kronberga nosaka, ka neviena norma neaizstās veselo saprātu. “Mēs nevaram visu valstī paredzēt likumā tikai tāpēc, ka viena sabiedrības daļa ir bez smadzenēm, es atvainojos. Bet mēs to regulāri darām – mēs papildinām likumu līdz instrukcijas līmenim cilvēkiem, kuriem nav otrs cilvēks vispār vērtība. (..) Pusgads, gads, divi, mēs varam saukt jebkādu ciparus, bet princips ir viens – no bērna ir jāgūst informācija, tiklīdz bērns spēj runāt par notikušo.”

Lai nodrošinātos ar pierādījumiem par iespējamu vardarbību un cietsirdīgu izturēšanos, māte bija vērsusies gan pie pediatra, gan psihoterapeita, gan trīs psihoterapeitu konsīlija.

Konsīlija slēdzienā lasāms, ka Annai ir “biežas galvassāpes, sirdsklauves, grūtības iemigt, mošanās naktī, murgi (..) nemitīga baiļu sajūta, īpaši ārpus savas drošās vides.”. Speciālisti saka, ka “jāņem vērā, ka paciente [vecākā meita – red.] kā galveno cēloni saviem simptomiem ir tieši norādījusi tēva varmācīgo attieksmi pret viņu, ko tēvs noliedz ļoti kategoriski.” Saskarsme ar tēvu pie pašreizējā nestabilā stāvokļa neesot vēlama. “Iestādēm ir jārespektē meitenes vēlmes, ja tās neņems vērā, bērnam var attīstīties dažādi traucējumi,” rakstīts dokumentā.

Meitene terapijas sesijās zīmējusi ģimenes bildi, kurā nav redzams tēva veidols, un skaidrojusi, ka nevēlas viņu savā dzīvē, jo bijis vardarbīgs pret pašu un mammu. Arī pediatre norāda, ka abām meitām ir smaga reakcija uz stresu un adaptācijas traucējumi.

Nevienā no dokumentiem nav redzams, ka ārstiem būtu bijušas šaubas par vardarbības klātesamību bērnu dzīvēs. Taču tādas bija tiesai, kurā Agata vērsās, lūdzot pagaidu aizsardzību pret vardarbību jeb aizliegumu tēvam vismaz pagaidām tuvoties viņai un meitām.

Tiesai sieviete stāstījusi, ka meitas baidoties no tēva un apgalvo, ka ir cietušas no viņa vardarbības. Aprakstīja, ka savulaik cietusi arī pati, ir kriminālprocess. Pievienoja bāriņtiesas atzinumu, kas bija secinājusi, ka tēvs bijis vardarbīgs.

Negaidīti sekoja atteikums. Tiesa uzskatīja, ka tik ļoti ierobežot tēva tiesības nav pamata un “pagaidu aizsardzība pret vardarbību nedrīkst tikt izmantota kā līdzeklis vecāku savstarpējo strīdu par aizgādības un saskarsmes tiesību risināšanai”. Agatas aizstāve kritizē to, cik ļoti tiesa paļāvusies uz tēva argumentiem, piemēram, ka meita nav ieslēgta istabā bez labierīcībām, jo viņš iesniedzis video no mājas, ka meitas istabai nav slēdzenes un ir tieša pieeja vannas istabai. Pēc viņas teiktā, vēlākā procesā atklājies, ka vannas istabā nevar ieiet no meitas istabas, taču par to neviens nebija pārliecinājies. Esot pieticis ar nezināmas izcelsmes video.

“Šie lēmumi un to motīvi bija ļoti šokējoši, jo citā lietā pie šādiem apstākļiem, domāju, ka tiesiskā aizsardzība būtu piešķirta,” saka juriste. “Māte tika “nolikta” tādā stāvoklī, ka viņai piespiedu kārtā, pretēji bērnu gribai un ārstu rekomendācijām, jāved bērni pie tēva, lai izpildītu lēmumu par dzīvesvietu un saskarsmi.” Vecākās meitas veselība esot strauji pasliktinājusies un tāpēc tika sasaukts ārstu konsīlijs, kas apstiprināja diagnožu iemeslus – vardarbība – un sniedza rekomendācijas – nevest pret bērnu gribu pie tēva. Bruņojusies ar šiem atzinumiem māte vēlreiz lūdza pagaidu tiesisko aizsardzību pret vardarbību. Taču jau atkal – nesekmīgi. Tiesnese Sanita Strakše lēma – nav pamata uzskatīt, ka būtu pietiekami argumenti, lai piemērotu pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Tiesnese Re:Baltica sacīja, ka pagaidām neko daudz komentēt nevar, jo turpinās tiesvedības un abas puses viņu jau vaino neobjektivitātē, kad kāds lēmums neatbilst viņu interesēm. Viņa vēlreiz uzsver to pašu, kas teikts lēmumā – “tiesa ir atzinusi, ka pieteikumu izskatīšanas gaitā nav iegūta pārliecība par vardarbības esības faktu un nepieciešamību nekavējoties izolēt tēvu no bērniem; pagaidu aizsardzība (..) nevar tikt izmantota kā līdzeklis vecāku strīda par bērnu dzīvesvietu un saskarsmes tiesībām risināšanai.”

“Nevienā lēmumā nav vērtētas vardarbībā cietušo bērnu tiesības – būt drošībā, tiesības uz veselību un tiesības augt drošā un saudzējošā vidē, bez pazemošanas un sodīšanas. Kaitējums, kas nodarīts bērnu veselībai netiek ņemts vērā,” uzskata juriste Finka. Viņa nesaprot, kāpēc tik ilgi jācīnās, lai vardarbību atzītu par vardarbību. “Tas ir sabiedrības izpratnes jautājums. Ja bērns tiek ieslēgts istabā, viņam netiek dots ēst un viņš spiests nokārtot vajadzības, izlienot pa logu uz jumta, tā ir audzināšanas metode vai vardarbība?”

Meiteņu tēvam saņemt pagaidu aizsardzību izdevās krietni vieglāk. Kamēr Agata 2021. gada pavasarī ar traumēto roku gulēja slimnīcā, viņa uzzināja, ka vīrs tiesai lūdzis aizsardzību un kā pierādījumu iesniedzis ārsta atzinumu par zilumiem uz rokas un kājas, un saplēstu kreklu.

Agatai tika liegts viņam tuvoties. “Es jutos kā lielākais noziedznieks,” viņa saka.

Tiesas Latvijā ik gadu saņem 1200 – 1400 pieteikumu pagaidu aizsardzībai pret vardarbību, liecina Tiesu administrācijas (TA) apkopotie dati kopš 2019. gada. Ceturtā daļa no tiem tiek noraidīti. Iemesli gan nav zināmi, jo TA tos nav apkopojusi.

Tiesnese Ilze Celmiņa, kura specializējusies vardarbības lietās, intervijā Re:Baltica atteicās iztirzāt kolēģes argumentus, bet norādīja, ka pagaidu aizsardzībai teorētiski nevajag daudz pierādījumu. “Pieļauju, ka šajā lietā tiesai šaubas radīja faktiskie apstākļi, kas saistīti ar vardarbības izpausmēm no abām pusēm. Prasītājs pirmais pasteidzās saņemt aizsardzības lēmumu, un tas varēja ietekmēt tiesas motīvus,” viņa saka. Taču kopumā lieta nav vienkārša – un arī mātes nepārtrauktie iesniegumi par pagaidu aizsardzību un to pārsūdzēšana kavē pēc būtības izskatīt strīdu par laulības šķiršanu un bērnu aizgādības un saskarsmes jautājumiem.

“Tiesneši, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvji ir sabiedrības daļa. Tāpat nevar ignorēt to, ka liela daļa tiesnešu nāk no tās paaudzes, kurā ļoti augstu tika vērtētas patriarhālās ģimenes vērtības, tai skaitā vardarbība bija privāta ģimenes lieta. Tas nevar neietekmēt arī lēmumu pieņemšanu,” situāciju Latvijā raksturo Celmiņa. “Vardarbības lietās faktiski ir jāizslēdz ierastie cilvēku vērtēšanas mehānismi, jo varmāka ļoti bieži ir šarmanta, harizmātiska persona, kas nereti atrodas varas pozīcijā arī savā darbā, bauda kolēģu un apkārtējo cieņu, bet viņa upuris var būt nedrošs, stresains, bet viņa uzvedība un izturēšanās nebūs simpātiska, tas patiešām var neraisīt vēlmi ticēt teiktajam. Nevar sagaidīt normālu izturēšanos no cilvēka, kurš atrodas nenormālā situācijā.”

Īsi pirms šī raksta publicēšanas – 2023.gada jūlijā – tiesa pieņēma pirmo Agatai labvēlīgo lēmumu, daļēji ierobežojot tēva saskarsmes tiesības ar meitām. Viņai vairs nav jāpārkāpj tiesas lemtais, ka bērnus katras trīs nedēļas jāved pie tēva, jo tagad viņi dzīvos pie mātes, bet ar tēvu tiksies divreiz mēnesī bāriņtiesas telpās un noteiktā laikā sazināsies pa telefonu.

Pa šo laiku sieviete, dzīvodama sev svešā valstī, vērsusies policijā, prokuratūrā, tiesā, bāriņtiesā, sociālajā dienestā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, pie Tiesībsarga. Rakstījusi vēstules pat Tieslietu ministrijai un nesen tikusi līdz Valsts policijas priekšniekam.

Taču nevienā no visiem kriminālprocesiem arvien nav nekādas straujās virzības.

“Tas izklausās pēc sliktas filmas, kā kaut kas nereāls, bet tas patiešām notiek. Un, godīgi sakot, es jūtos bezpalīdzīga, es ļoti cenšos, lūdzu palīdzību visur, kur varu, bet kaut kas sistēmā nav kārtībā. Es noraugos, kā šis viss ietekmē manus bērnus un kā viņiem kļūst aizvien sliktāk, lai gan bērniem vajadzētu justies droši,” rezumē Agata.