Lasīšanas Laiks:3 Minute(-s), 57 Sekunde(-s)

Ziemassvētki ir brīnumu laiks, kad bērni no visas pasaules tic Ziemassvētku vecītim un gaida, kad viņa uzticamie palīgi rūķi iepriecinās ar dāvanām. Tomēr ne visiem dāvanas tiek atnestas vienlīdz lielas vai kārotas… Kā to paskaidrot savai atvasei? Uz šo un citiem jautājumiem atbildēja klīniskā psiholoģe, “Instagram” satura veidotāja par bērnu audzināšanu – “Mīlēt izglītoti” Simona Dimanta.

Psiholoģe skaidro, ka ir svarīgi jau krietni pirms svētkiem, sākot no agras bērnības, mūsu atvasēm mācīt to, kāda vērtība ir lietām. No tā tālāk būs atkarīgs, kā pats bērns attieksies pret lietām.

“Protams, ir konkrēti attīstības posmi, kad bērns var pievērst lielāku uzmanību lietu vērtībai, taču kopumā līdz sešu gadu vecumam viņš pats nespēj racionāli izprast, ka viena lieta ir vērtīgāka par otru. Bērni to iemācās tikai un vienīgi vidē no tā, kā mēs komunicējam.

Ap piecu ar pusi gadu vecumu, pat ja ģimenē lietu vērtība tiek audzināta pareizi un atbilstoši, bērni var sākt pieprasīt, ka viņi grib konkrēti kādu rotaļlietu vai kleitiņu, bet tas acīmredzot ir saistīts ar to, ka kaut kādā konkrētā grupā, kurā uzturas bērns, tā lieta ir pievērsusi sev uzmanību un devusi pozitīvu efektu vai labumu. Tipiski šādā gadījumā ir ar bērnu pārrunāt situāciju, un tā vairs neatkārtosies.

Grūtāk ir tad, ja bērns visu laiku pieprasa konkrētas lietas un dusmojas, ja tās nesaņem. Tad jādomā par to, kas notiek vidē viņam apkārt, kā runā vecāki par priekšmetiem un to nozīmi. Ļoti daudz mēs kā vecāki nododam bērniem gan tieši, gan netieši ar saviem komentāriem par to, ka kaut kādas lietas ir vērtīgākas par citām.

Tas notiek tādās situācijās, kā, piemēram, skatoties filmu, mēs bērna klātbūtnē sakām: “o, kāda stilīga mašīna!” vai “kāda laba māja!”, “cik viņš labi izskatās!” vai, tieši pretēji, izsakot komentārus, ka kādam automašīna ir “vecs lūznis”. Un šādi komentāri bērnam iedod ziņu, kā tad attiekties pret lietām. 

Neatkarīgi no tā, kā tiek veidotas vērtības, ap deviņu līdz 13 gadu vecumu bērniem var aktualizēties tas, ka uzmanība tiek pievērsta konkrētām lietām. Un šeit bērns jau izprot un spēj noteikt, ka konkrēta lieta ir vērtīgāka, bet, ja tas ir tikai epizodiski, arī šeit var būt līdzīgi kā piecgadnieku vecumā, kad tajā grupā lieta ir laba un palīdz iekļauties. Šādos gadījumos vecāki var paskaidrot, kā ir, – ka svarīga ir funkcija, ko tā lieta pilda, vai arī, ja tā ir dārga lieta, ir normāli ar bērnu runāt un skaidrot, ka tā maksā vairāk un lielāki pirkumi ģimenē ir jāplāno, jākrāj.

Ziemassvētki – tradīciju veidošanas laiks

Svarīgāk par dāvanu lomu ir likt bērnam saprast tradīciju nozīmi šajos svētkos. 

“Kā vienu piemēru var minēt tradīcijas ieviešanu, ka ir konkrētas dāvanas, ko atnes Ziemassvētku vecītis, bet citas dāvanas ģimene taisa kopā un dāvina cits citam. Šī būtu pareizāka pieeja, jo tā bērns saprot, ka mēs tomēr paši izlemjam, ko viens otram dāvināsim, un radām prieku kopā. Varbūt dāvanai nemaz nav jābūt lietai, tā var būt kopīga dekorēšana, aktivitāte, priekšnesums. Te ir jautājums par pieeju, ko dāvināt, kā veidot tradīcijas un uz ko ir fokuss,” teic Dimanta.

Psiholoģe pauž uzskatu, ka Ziemassvētku vecītim vajadzētu būt tēlam, kurš iepriecina un iedod svētku sajūtu, radot vēlmi izrotāt māju, rakstīt vēstules. Nepareizi esot iegājusies tradīcija, ka Ziemassvētku vecītis nes visu, kas paprasīts, bet, ja neatnes, tas nozīmē, ka bērns gada laikā ir “bijis slikts”. 

“Būtu jābūt tā, ka bērns vēstulē Ziemassvētku vecītim var rakstīt, ko vien vēlas, ne tikai par rotaļlietām, bet arī attiecībām, ceļojumiem, par to, ka grib, lai būtu tikai brīvdienas un saule. Un, kad vēstulīte gatava, paskaidrot bērnam, ka Ziemassvētku vecītis apskatīs, kura vēlme būs īpašāka un realizējama. Pasniegt to kā jauku tradīciju, ka varam kaut ko palūgt Ziemassvētku vecītim, bet tas nenozīmē, ka viņš visu atnesīs. Jo Ziemassvētku vecīša funkcija ir nevis nodrošināt ar visu kāroto, bet gan nest prieku.”

Ja nu tomēr radusies situācija, ka bērns nav saņēmis to lietu, ko ļoti vēlējies, noteikti nevajag teikt “tu noteikti kādu blēņu izdarīji, tādēļ nesaņēmi!” vai “Ziemassvētku vecītim nebija tik daudz naudas”. Jo tad mēs to tēlu padarām par īstu un atbildīgu bērna bēdās.

“Drīzāk vajag mēģināt bērnu virzīt uz pozitīvo, radīt prieku par saņemto, piemēram, ka ir saņemta forša lellīte, ar kuru varēs spēlēties, stāstīt, ko ar to varēs darīt. Ja bērns arī pēc tam ļoti vēlēsies kādu lietu un vecāki zina, ka nākotnē to paredzēts nopirkt, var teikt, ka vēl jau priekšā ir citi svētki, varbūt omīte uzdāvinās. Respektīvi, mēģināt regulēt bērna emocijas, nevis tās noliegt.

Svarīga ir arī mūsu komunikācija par lietām, tā, piemēram, ja bērna klasesbiedrs dāvanā saņēmis jaunāko telefona modeli, nevajag teikt, ka bērnam arī nopirksim labāku, kad mums būs vairāk naudas. Jo tā mēs paši nododam ziņu, ka ir svarīgi, lai ir tas dārgais telefons!

Tā vietā vajag skaidrot par telefona funkciju, ko tas pilda un kam vispār tas telefons nepieciešams,” norādīja psiholoģe.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Previous post “Rīgas meži” aicina nelūkot sev Ziemassvētku eglīti Rīgas un Pierīgas mežos
Next post Sestdienas horoskops: 9. decembris