Ja sauc, viņam jāierodas. Tas nenotiek uzreiz – viņi to atkārtoja, bet viņi to sasniedza.
1. solis. Māciet bērnam veikt savus uzdevumus, sākot ar to, ko viņš vēlas darīt pats. Ņikitai patīk sist plaukstas. “Kā Ņikita sit plaukstas? – Gudri, Ņikita! Un tagad, Ņikita, parādi man, kā mašīna dūc! – Apbrīnojami!” Tu māci viņam darīt to, ko tu viņam liek. Viņš mācās tevī klausīties.
2. solis. Māciet bērnam izpildīt jūsu lūgumus, pastiprinot to ar prieku. Ja jūs piezvanāt bērnam, viņam jānāk pie jums. Un vēl labāk – ķerties pie, un uzreiz. Sāc ar situācijām, kad bērns ar prieku atnāks pie tevis skriet, un tu viņam vai nu uzdāvināsi kaut ko garšīgu, vai arī apskausi un noglaudīsi galvu, vai vismaz minūti paspēlēsies ar viņu. Drīz sāk zvanīt, bet bez garšīgiem. Bet, ja sauc, viņam ir jānāk. Tas nenotiek uzreiz – viņi to atkārtoja, bet viņi to sasniedza. Viņi pievērsa viņa uzmanību un lūdza viņu ierasties, kad zvana viņa māte. Nezvēr, bet saki: “Kad mamma zvana, tev tūlīt jānāk!” – un skūpsts!
Solis 3. Dari savu lietu, nereaģējot uz bērnu – tajos gadījumos, kad pats esi pārliecināts, ka tev ir taisnība un zini, ka visi tevi atbalstīs. Jūs visi steidzaties uz vilcienu, savācat mantas. Šajā gadījumā bērna kaprīzes “Nu, spēlējiet ar mani!” viegli ignorēs visi, arī vecmāmiņas. Māciet bērnam, ka ir lietas, kas ir svarīgas. Māciet bērnam teikt: “Tas ir svarīgi.” Ja apsēstos viņam priekšā un, skatoties viņam acīs, turēdams plecus, mierīgi un stingri saki: “Pieaugušajiem tagad jāsanāk kopā, un mēs ar tevi spēlēsimies vēlāk. Tas ir svarīgi!” – tad drīz bērns sāks tevi saprast. Tas ir svarīgi!
4. solis: pieprasiet pašu minimumu. Bērns jau ir pieaudzis, lai … Lai neatņemtu svešam bērnam rotaļlietu, pašam paņemtu nokritušu dūraiņu, pašam iebāztu putru mutē… – Vienmēr meklējiet tos brīžus, kad tavas prasības atbalstīs visi apkārtējie, lai pat vecmāmiņas vismaz paklusē. Ja tavas prasības pret bērnu ir pārāk lielas, viņš netiek līdzi tavām daudzajām prasībām vai arī tev nav citu atbalsta – pagaidām noņem savus lūgumus un prasības, dari no bērna, ko vēlies – pats.
5. solis. Pārliecināti dodiet uzdevumus. Ļaujiet bērnam to darīt tad, kad viņam tas nav grūti, vai vēl jo vairāk, kad viņš to vēlas. Pārliecinieties, ka bērnam vienmēr ir, ko darīt pēc jūsu pieprasījuma. Bērnam nevajadzētu izgaist izpratne, ka viņam ir uzdevumi, un viņam tas ir jādara. Saklāj gultu, paņem līdzi krūzi, nomazgā traukus, aizskrien uz veikalu – visticamāk, tev pašam ir vieglāk un lētāk izdarīt, bet tu esi skolotājs, tāpēc tavs uzdevums ir sevi savaldīt, nevis darīt. to pats un katru reizi uztici bērnam .
6. solis. Dodiet sarežģītus un patstāvīgus uzdevumus. Pamazām pārejiet pie grūtākiem un patstāvīgākiem uzdevumiem, galvenokārt uz vispozitīvākā fona, ar nelieliem neregulāriem pastiprinājumiem un reizēm lieliem.
Solis 7. Lai to izdarītu, un tad nāc un parādi (vai ziņo). Kad bērns to jau ir iemācījies, jūs varat būt lepni – jums jau priekšā ir pieaugušais. Jūs esat izaudzinājuši pieaugušo, atbildīgu cilvēku!
