“Mēs nevaram dzīvot bez valsts vēstures satura vidusskolās,” tā ir virsraksts intervijā laikrakstam Diena ar Baibu Atmani, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības priekšsēdētāju.
“Ir svarīgi nepazaudēt nacionālās vēstures akcentus un sasaistīt tos ar Eiropu un pasauli,” saka pedagogs. Kā piemēru viņa min kurzemnieku ceļojumus uz tālo Karību salu Tobago. Londonā viņai gadījās runāt ar kādu šīs valsts tirgotāju – un viņš zināja par Jēkaba hercogu! “Šobrīd jēdzienu “okupācija” bieži vien aizstāj jēdziens “kolonizācija”, kas man nešķiet pareizi,” turpina Atmane. – Mēs nevaram runāt par Latvijas okupāciju 1940. gadā kā par kolonizāciju”.
Arī par 20. gadsimta latviešu ikonu skolotāja kopumā ir pozitīvi noskaņota: “Lai ko arī neteiktu par Ulmani un viņa personības kultu, patriotisms tajā laikā nebija tukšs vārds. Mēs varam nosodīt un kritizēt daudzas tā izpausmes, taču lepnums par valsti, kas tika audzināts tā laika jauniešos, bija patiess. Kā tas būtu attīstījies, ja Latvija nebūtu okupēta, grūti pateikt.
“Nesen, braucot uz Cēsīm – uz Sarunu festivālu “Lampa”, mēs braucām vienā mašīnā ar žurnālistu Kārli Streipu. Viņš ir uzaudzis ASV un mācījies latviešu svētdienas skolā. Tur Latvijas vēsture beidzas 1940. gada 17. jūnijā. Viņa tēvs ir centies uzrakstīt īpašu mācību grāmatu skolai par to, kas notika pēc šī datuma, izmantojot dažādus informācijas avotus. Būtu bijis ļoti interesanti izlasīt, ko jauniešiem trimdā mācīja par padomju laikiem Latvijā tajā laikā”.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.