Par ko suņi rūc?

Izrādās, ka suņi ne tikai rūc par savu augumu, bet arī spēj “melot” pieauguma virzienā. Tiesa, tikai spēles laikā.

Budapeštas Loranda Eötvesa universitātes etologi (dzīvnieku uzvedības pētnieki) ir salīdzinājuši suņa rūkšanas ietekmi uz citiem suņiem. Tas izrādījās atšķirīgs atkarībā no tā, vai suns spēlējoties rūc (piemēram, velkot mīļāko rotaļlietu kopā ar saimnieku) vai sargā savu barību. Pats par sevi tas ir sagaidāms, bet kāda īsti ir atšķirība?

Pētnieki eksperimentāliem suņiem atskaņoja citu suņu (kuri nebija tieši iesaistīti eksperimentā) “barības” un “atskaņošanas” rēcienu ierakstus un vienlaikus ar katru atskaņošanu uzrādīja divus vizuālus stimulus: suņu fotogrāfijas reālā lielumā. Viena fotogrāfija atbilda rūciena akustisko īpašību izmēram (kuras, kā zināms, ir atkarīgas no balss trakta garuma), otrs bija lielāks par suni, kas ierakstu “rūca”. Eksperimenta veicēji fiksēja, uz kuriem no attēliem eksperimentālais dzīvnieks, dzirdot ierakstu, koncentrētu savu skatienu.

Reaģējot uz “barības rūcienu”, suns-eksperimenta dalībnieks koncentrējās uz atbilstoša izmēra suni. Bet ar “rotaļīgo” viņa pieķēra skatienu uz suņa fotogrāfiju, kas ir lielāka, pat tajos gadījumos, kad mazākais tiešām ņurdēja. Pētījuma rezultāti, kas publicēti jaunākajā žurnāla Applied Animal Behavior Science numurā, liecina, ka reāla konflikta situācijā suņi “godīgāk rēc par savu izmēru”.

Daudz ir zināms par signāliem, ar kuriem dzīvnieks pārspīlē savu izmēru, saskaroties ar konkurentu vai pretinieku, un šādi signāli ir labi zināmi. Bet pretējo – “pārspīlējumu” miermīlīgos nolūkos un “godīgumu” armijā – pētnieki fiksēja pirmo reizi. Iespējams, ja bīgls mēģina attēlot labradoru, aizsargājot viņa barību, tas viņam draud ar ievainojumiem. Taču spēlē mazs suns ar neko neriskē, izliekoties par lielu, jo otrs spēles dalībnieks redz tā īsto izmēru, spēj “novērtēt joku” un rīkoties uzmanīgi.

Pētījuma autori liek domāt, ka kopumā pārspīlēšana ir daļa no sociāliem dzīvniekiem raksturīgo “spēles signālu” arsenāla – realitātei neadekvātiem uzvedības modeļiem. Piemēram, spēlējošo koijotu vai vilku barā alfa tēviņi var apmainīties lomām ar vājākiem indivīdiem: padevīgā pozā krist vēderā vai bēgt, ko viņi nekad nedara “reālajā pasaulē”. Šādi signāli kalpo koijotiem, šakāļiem, vilkiem un suņiem, lai vienotos: “šī mūsu rupjā vāvuļošanās, dzenāšana un košana ir tikai spēle.”