Pētījumā piedalījās aptuveni 120 brīvprātīgie, katram no viņiem tika dotas piecas minūtes patversmē ar trim nepazīstamiem kaķiem. Dalībnieki tika lūgti iepriekš aizpildīt anketu un novērtēt savu personību un pieredzi ar kaķiem.
Papildus tam, ka katram brīvprātīgajam tika lūgts neaizdzīt dzīvniekus, bet ļaut tiem pašiem tuvoties cilvēkiem, dalībnieki tika lūgti ar kaķiem komunicēt tā, it kā tie būtu viņu pašu mājdzīvnieki.
Pētnieki atklāja, ka cilvēki, kuri sevi novērtēja kā “pieredzējušākus un prasmīgākus darbā ar kaķiem”, biežāk pieskārās dzīvniekiem pie astes pamatnes, kājām, mugurām un vēderiem – vietām, kur kaķi parasti nepieļauj pieskārienus.
Turklāt dalībnieki, kuri ziņoja, ka viņiem mājās ir vairāk kaķu un ka viņi tos tur ilgāk, bija mazāk tendēti dot kaķiem tik daudz kontroles un brīvības saskarsmē, kā tas patiešām būtu jādara.
Runājot par cilvēku vecumu un personības tipu, tie, kuri bija vecāki un kuriem bija augstāks neirotiskuma vērtējums, biežāk turēja kaķus pie sevis, savukārt ekstravertiem bija tendence biežāk iniciēt kontaktu un glāstīt kaķu mazāk iecienītās vietas.
No otras puses, tie, kuri ziņoja par formālu un nelielu pieredzi ar kaķiem, izrādījās draudzīgāki attiecībā uz jutīgumu pret dzīvnieku vēlmēm.
Secinājumi
Pētījuma pamatā ir doma nevis kādu kaunināt par izturēšanos pret kaķiem, bet gan veicināt dzīvniekiem labvēlīgu mijiedarbību, lai stiprinātu saikni starp mājdzīvnieku un saimnieku.
Turklāt pamatnoteikumu pārzināšana būtu lieliski noderīga tiem, kas vēl tikai domā iegādāties vai adoptēt kaķi – pētnieki cer, ka informēti cilvēki rīkosies taktiskāk un nekaitēs dzīvniekam, rīkojoties neprasmīgi vai pārāk uzbāzīgi.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.