Dažiem bērniem ir ērti būt vienatnē ar sevi – viņiem var nebūt draugu, taču šī situācija viņiem nešķitīs problemātiska. Tomēr doma, ka bez draudzīgas kompānijas tu esi “nenormāls”, tevi var vajāt. Kā vecāki var atbalstīt savu bērnu un vai viņiem pat jāuztraucas par to, ka viņu pusaudzim nav draugu? Atbild psiholoģe Anna Rufova .
Jautājums. Man ir 13, un kamēr visi mani klasesbiedri tusē kopā, es sēžu mājās viena. Vai tas ir normāli, ka šajā vecumā nav pat draugu?
Atbilde. Draugu skaits nav cilvēka normalitātes vai anomālijas rādītājs. Tas ir normāli, ja jūtaties ērti. Ja cilvēks draugu trūkuma dēļ nejūtas vientuļš vai nelaimīgs, tad problēmu nav. Cita lieta, kad vecāki un sabiedrība iedveš domu, ka jums ir nepieciešams daudz draugu.
Ir svarīgi saprast, kas lika jums aizdomāties par šo jautājumu: tas, ka jūsu ģimene lūdz jūs “iegūt draugus pēc iespējas ātrāk”, vai jūsu vientulības sajūta, komunikācijas trūkums? Pajautājiet sev, vai jūs jutīsities ērti, ja jums ir draugi un cilvēki pārstāj jautāt, kāpēc jūs ne ar vienu nerunājat.
Ja tu jūties labi bez draugiem un pašiem vecākiem ir mazs sabiedriskais loks, tad nebūs grūti izskaidrot, kāpēc tev pietiek ar vientulību. Tomēr, ja jūsu vecāki ir ekstraverti, jums vajadzētu mēģināt mierīgi nodot viņiem domu, ka nekas jums netraucē un ka jūs nejūtaties atstumts no sabiedriskās dzīves. Vienkārši tagad jūs jūtaties ērti bez kompānijas.
Paskaidrojiet viņiem: tas nenozīmē, ka jūs nemaz nevēlaties būt draugi.
Vienkārši jūs neesat atradis tos, ar kuriem jūs interesētu mijiedarbība.
Atsevišķos dzīves posmos var gadīties, ka mums apkārt nebūs cilvēku, kurus varētu saukt par draugiem. Iemesli ir dažādi: piemēram, vecie draugi ir pašķīrušies, jauni vēl nav parādījušies. Un ir arī vienkārši introverti – tādi cilvēki jūtas ērti vienatnē ar sevi, viņi jūt, ka ir pašpietiekami vientulībā.
Bet šajā gadījumā ir svarīgi pārliecināties, ka tā patiešām ir introversija, nevis bērnības trauma. Piemēram, varat kopā ar vecākiem analizēt, vai viņi jums deva norādījumus, piemēram, “Neizcelies, esi kluss” – šādas lietas neļauj jums iegūt draugus. Ja tas nav noticis un jūs patiešām esat tikai intraverts cilvēks, tajā nav nekā slikta.
Introversija nav draugu trūkums. Drīzāk jūs rēķināties ar ļoti dziļu, ciešu draudzību, kas vēl nav izveidota.
Ja problēma nav domu uzspiešana par draugiem un jūsu “nepareizība”, bet gan tajā, ka jūtaties vientuļš, ir vairāki risinājumi:
* dodieties tur, kur jūs interesē: uz klubiem, sekcijām, nodarbībām. Vari brīvprātīgi: pievienoties iniciatīvas grupām skolā – parasti tur ir atsaucīgi dalībnieki. Komunikācijas problēma šajās grupās pazūd otrajā plānā, un tēmas apspriešanas procesā ir daudz vieglāk sazināties ar citiem un atrast domubiedrus. Ne katra mijiedarbība novedīs pie draudzības, taču atvērtība, vēlme sadzirdēt otru cilvēku un atrast kopīgu interesi var kļūt par pamatu turpmākām ciešām attiecībām;
* labs veids, kā apgūt komunikācijas prasmes, ir lasīt literatūru vai skatīties video par šo tēmu – tad var pārbaudīt teoriju praksē un praksē. Piemēram, pajautājiet saviem klasesbiedriem, vai varat pievienoties viņu pastaigām;
jūs varat lūgt padomu pieaugušajam, kuram uzticaties. Balstoties uz personīgo pieredzi, viņš var pastāstīt, ko darīt un kā nomierināties, kā arī dalīties stāstos par to, kā satika savus labākos draugus.
Kas vecākiem būtu jādara šādā situācijā?
Ja esat vecāks un bērns nāk pie jums ar jautājumu par draugu neesamības “normalitāti”, vispirms mierīgi paskaidrojiet, ka ar viņu viss ir kārtībā. Atcerieties, ka katram bērnam ir savs socializācijas un draugu veidošanas temps.
* Runājiet ar savu bērnu: uzziniet, kas viņu interesē un piedāvājiet kopīgi meklēt pulciņus vai interešu grupas.
* Ja bērnam ir grūtības sazināties ar citiem, palīdziet viņam attīstīt komunikācijas prasmes: piemēram, iemāciet viņam pirmajam uzsākt sarunu, uzdot jautājumus un uzklausīt citus.
* Vadiet lomu spēles vai apmācību, lai palīdzētu bērnam pārvarēt kautrību – kopā izspēlējiet dažādas situācijas/sarunas no dzīves.
* Runājiet par to, ka draudzības veidošana ne vienmēr ir vienkārša, taču jūs joprojām varat to uzzināt nākotnē. Pat pieaugušiem cilvēkiem dažkārt var būt grūti iegūt jaunus draugus, un ir pilnīgi normāli piedzīvot to pašu agrā bērnībā.
Ja situācija radusies nesen un vecāks nejūt, ka bērns ir ļoti nomākts vai nomākts, var pietikt ar sirsnīgu sarunu par draudzību un savu cilvēku atrašanu. Tomēr, ja situācija ievelkas un sāk apgrūtināt bērnu, ir jēga konsultēties ar psihologu. Bērni bieži stāsta speciālistam ko tādu, ko dažādu iemeslu dēļ nedalītos ar vecākiem. Piemēram, tāpēc, ka viņi nevar formulēt savu problēmu vai baidās no devalvācijas.
Avots: mel.fm
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
4 komentāru