Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši pastāvīgu uzturlīdzekļu nemaksātāju. Valsts par viņiem maksā uzturlīdzekļus, un “nemaksātāji” Garantijas fondam jau ir parādā pusmiljardu eiro. Lielākā daļa no šiem parādniekiem (90 %) ir vīrieši, un mātēm vienām pašām nākas rūpēties par saviem bērniem. Tiek plānotas izmaiņas uzturlīdzekļu parādu piedziņas kārtībā, ziņo LSM.lv autore Dace Skreja.
Viens no Tieslietu ministrijas ierosinātajiem risinājumiem ir samazināt atmaksājamo summu, kas parādniekam katru mēnesi jāatmaksā garantiju fondā. Šādā veidā Tieslietu ministrija cer panākt, ka nemaksātāji atgriezīsies legālajā darba tirgū, jo šobrīd daudzi no viņiem kārto savas lietas tā, it kā viņiem nebūtu ienākumu.
Mātes uzņemas slogu
Diāna (vārds ir mainīts) kopā ar bērnu dzīvo īrētā “Litovkas” dzīvoklī Rīgā. Viņas vīrs ir pametis ģimeni vēl pirms bērna piedzimšanas. Pēc tam viņa ilgi mēģināja ar viņu vienoties par finansiālu vai, tā kā viņam, pēc viņa teiktā, nav darba, vismaz morālu atbalstu. Trīs gadus pūles bija veltīgas. Vīrietis nemeklēja saziņu, bērnam tagad ir 10 gadi, un daudzus gadus Diānu atbalstīja Garantiju fonds. Un tas ir nedaudz vairāk par 100 eiro mēnesī.
“Šie ir grūti laiki, un es sēžu un domāju, ko par šo naudu varu darīt savam bērnam. Galu galā tā ir nauda tikai viņam. Lai arī cik daudz valdība teiktu, ka bērnu medicīniskā aprūpe ir bezmaksas, tas ir meli. Absolūts meli. Nesen gāju ar meitu pie zobārsta – nu, vai nu tu trīs gadus gaidi pierakstu [Zobārstniecības] institūtā, vai arī viņi tevi pat neiezīmē rindā. Es devos pie privāta zobārsta – es samaksāju 50 eiro.
Diāna pēdējos mēnešos ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā, un viņa vairākkārt ir saskārusies ar negatīvu potenciālo darba devēju reakciju uz to, ka viņai ir bērns. Bieži vien pirmais jautājums ir, ko jūs darīsiet, ja viņš saslims. Vai jūs paņemsiet slimības lapu? Jūs mums nederat, tāds ir viss stāsts, skaidro māte. Un agrāk apvienot darba slodzi ar bērna audzināšanu bija grūti:
“Reiz es no darba mājās atgriezos ļoti vēlu, ap četriem no rīta. Es zināju, ka man astoņos jādodas atpakaļ uz darbu. Bija lielas slodzes, nebija ar ko strādāt… Es aizmigu. Bērns izkāpa no gultas, aizgāja uz virtuvi un pamodināja mani. Vēl tagad bija asaras… Man bija mazliet kauns. Es domāju – apstājies, ko tu dari!”
Diānai nav tuvinieku, kas varētu pieskatīt viņas meitu. Ir draugi, kuri var viņu paņemt uz pāris stundām vai dienu. Tāpēc, ja meita saslimst, viņas mātei nākas ņemt kopšanas atvaļinājumu, lai viņu pieskatītu. Gadās arī tā, ka mēs kopā ejam uz darbu. Taču bērnu nevar ņemt līdzi uz katru darbu. Diāna atzīst, ka nav pārliecības par nākotni. Vienreizējais “pandēmijas” pabalsts aizgāja komunālo maksājumu apmaksai. Ir ņemti arī aizdevumi, kas tagad ir jāatmaksā. Bērna tēvs tikmēr atrodas nezināmā pasaules malā.
Tēva pieredze: bērniem tiek liegta saziņa
Kaspars (vārds mainīts) jau kādu laiku nemaksā uzturlīdzekļus un tagad cenšas saņemt tiesas rīkojumu, lai varētu tikties ar savu bērnu. Lai gan viņš un viņa sieva nav oficiāli šķīrušies, viņi jau ilgu laiku dzīvo šķirti. Arī viņa māte neļauj viņam ar viņu tikties. Kaspars sūdzas: likumā teikts, ka “vecāku pienākums ir uzturēt savus bērnus, rūpēties par viņiem un sniegt viņiem visu labāko, taču bērniem nav pienākuma visu laiku tikties.
Kādu dienu Kasparam piezvanīja no bankas un paziņoja, ka viņa konti tiks bloķēti un viņam jādodas pie tiesu izpildītāja. Izrādījās, ka Uzturlīdzekļu garantiju fondam pret viņu ir prasība. Kaspars iesniedza fondam kvītis, lai pierādītu savus maksājumus bērna mātei. Izrādījās, ka sieviete arī bija vērsusies fondā ar pieteikumu par piespiedu piedziņu – un fonds arī viņai bija samaksājis. Tāpēc galu galā mātei bija jāatdod nauda fondam.
Jau vairākus gadus tēvs cenšas nodrošināt saskarsmi ar bērnu. Taču līdz šim bez panākumiem. Pēc Kaspara teiktā, tēvi bieži vien pārtrauc maksāt, kad vairs nevar tikties ar saviem bērniem. Ne visiem pietiek laika, nervu un naudas, lai tiesa piespiestu māti nodrošināt tikšanās. Tiek manipulēts, piemēram, “ja tu nedosi šo summu mēnesī, tu neredzēsi savu bērnu”. Tāpēc Kaspars uzskata, ka daļa vainas par tik lielu skaitu pastāvīgu uzturlīdzekļu nemaksātāju ir uz otro vecāku pleciem. Tie, kas paliek kopā ar bērniem.
Nopietniem “uzturlīdzekļu nemaksātājiem” bieži vien nav no kā maksāt
Garantijas fonda autors LSM.lv sniedza statistiku: uzturlīdzekļu nemaksātāji valstij ir parādā aptuveni 500 miljonus eiro. No tiem 45% ir cilvēki darbspējīgā vecumā, norādīja fonda juridiskās nodaļas vadītāja Linda Sparāne. Savukārt 65% parādnieku ir arī citas saistības, kas vēl nav nokārtotas: “Mēs saprotam, ka parādnieks ir maksātnespējīgs.
Uzturlīdzekļu parādniekiem tiek piemēroti aizliegumi: viņi nevar vadīt automašīnu, spēlēt azartspēles, aizliegts nēsāt šaujamieročus. Visbeidzot, paziņojums no policijas, ka par nemaksāšanu viņiem tiks piemērota kriminālatbildība, ir lielisks stimuls sākt pildīt savas saistības. Bieži vien tikai pēc šī pasākuma cilvēki sāk kustēties, atzina Sparane.
“Mēs uzraugām parādnieka mantisko stāvokli un redzam, piemēram, ka viņš ir iegādājies transportlīdzekli. Tad ir iemesls vērsties policijā, lai ierosinātu kriminālprocesu, ja viņš nemaksā. Jautājums ir par to, cik daudz naudas viņš izmantoja, lai veiktu pirkumu.
SKDS aptaujā noskaidrots, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir negatīvs viedoklis par alimentu nemaksātājiem. Taču, salīdzinot ar reālo situāciju, tas daiļrunīgi liecina par sabiedrības stāvokli, skaidro Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka. Bērni ir svēti? Bet tad par viņiem būtu jārūpējas abiem vecākiem, nevis valstij, ko pārstāv Garantiju fonds. Šis fonds ir galējais instruments, kad nav iespējams savākt naudu bērna prioritārajām vajadzībām. Līdz šim tiesu izpildītāju lietvedībā ir aptuveni 70 tūkstoši lietu par naudas piedziņu bērnu uzturēšanai. (Vienam parādniekam vienlaikus var būt vairākas lietas.) Dažkārt piedziņa kavējas desmitiem gadu.
Ja parādnieks parādās pēc vairāku gadu “atraušanās no redzesloka” un šķiet gatavs sākt maksāt, bet vecāks un bērns nekontaktējas, kā arī citās konfliktsituācijās, palīgā var nākt mediatori. Vispirms visiem ir jārūpējas par bērnu interesēm un konstruktīvi un šauri jāapspriež situācija – īpaši attiecībā uz bērnu uzturlīdzekļiem, saka Iveta Kruka.
Sabiedrība veicina šādu tēvu – starpnieku attieksmi.
Zvērināta advokāte Diāna Rone ir arī sertificēta mediatore. Savā praksē viņa novēro sabiedrības neviennozīmīgo attieksmi pret šo problēmu:
“No vienas puses, protams, tiek apgalvots – bērniem ir jāsaņem uzturlīdzekļi, bērni ir jāatbalsta, bērni ir mūsu nākotne, viss labākais bērniem. Bet, ja runa ir par konkrētu individuālu ģimeni – vīrieti, sievieti un viņu bērniem, ir daudz iemeslu, kāpēc alimentus nemaksāt.
Ir dzirdēti arī argumenti, ka bērnu māte uzturlīdzekļus tērēs nevis viņiem, bet gan savām vajadzībām, saka Rone.
“Un tā iznāk, ka bērns varētu ēst mazāk, ģērbties vienkāršāk, neapmeklēt privātos klubiņus, bet iet uz pašvaldības klubiem un vispār dzīvot kā dabas bērns. Tā kā mēs kā bērni uzaugām – ir arguments, ka mums nebija nekā nenokārtota, un tomēr uzaugām – tātad te ir attaisnojums, lai nemaksātu uzturlīdzekļus,” – saka juriste.
Sabiedrība netieši atbalsta šādu sistēmu, kad tā izvairās no nodokļu maksāšanas. Maksājot skaidrā naudā bez kvītīm frizieriem un celtniekiem, kā arī citiem preču un pakalpojumu piegādātājiem, mēs šo naudu tērējam garām budžetam. Tie paliek nesasniedzami, tostarp bērniem, kuriem ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus, saka Diāna Rone. Un šo sistēmu izmanto neatlaidīgi nemaksātāji, kā kādā gadījumā no viņas advokātu prakses:
“Par tēvu bija pierādījumi, ka viņš strādā juridisko darbu savā firmā, bet visa viņa alga par 2022. gadu kopā nepārsniedza 200 eiro. Varētu domāt, ka šis vīrietis cīnās no maizes līdz kvasam, nabadzības dēļ valkājot lupatas. Taču dati par viņa uzņēmumu Lursoft datubāzē liecina, ka tieši viņa SIA gadu no gada atver jaunu nodaļu. Visi ieņēmumi ir nulle, peļņa vai dividendes netiek izmaksātas, taču uzņēmums strauji attīstās. Prasītājs tiesā centās pierādīt, ka tas neatbilst reālajai situācijai. Viņš apgalvoja, ka viņu pilnībā atbalsta viņa jaunā dzīvesbiedre. Šādiem cilvēkiem pašiem nav nekā. Visa manta ir reģistrēta uz vecākiem, laulātajiem, brāļiem un māsām”.
Tātad galu galā tiesu izpildītāji nespēj piedzīt naudu no parādniekiem. Ar sabiedrības pilnīgu piekrišanu, uzsver Rone.
Nepieciešamas izmaiņas tiesību aktos
Seimam drīzumā būs jālemj, ko darīt ar šādiem parādniekiem – pēc tam, kad tiks izskatīti grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā. Komitejām un pēc tam arī parlamentam būs jālemj, vai atbalstīt ideju: ja uzturlīdzekļu nemaksātājs četru gadu laikā samaksās visu parādsaistību summu, valsts atmaksās uzkrātos soda procentus. Kopējais tēvu (un reti mātes) parāds valstij pusmiljarda eiro apmērā ir milzīga summa Latvijas standartiem, norāda Tieslietu ministrija.
Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece juridiskajos jautājumos Inita Ilgazja sacīja, ka ministrija (kas ir atbildīga par Garantiju fondu) ir ierosinājusi izmaiņas likumā:
“Tas ir pietiekami smags slogs, lai mums tagad būtu jāapstājas un jādomā, ko mēs darīsim tālāk. Viena no jomām, par kuru mēs domājam, ir tieši tiesiskās intereses. Tas ir pilnīgi skaidrs: to, ko valsts ir izmaksājusi, valstij ir tiesības atgūt (piedzīt no parādniekiem). Bet jautājums ir par procentiem! Ja mēs nevaram atmaksāt galveno parādu, kāpēc mēs šo parādu vēl vairāk palielinām, iekasējot šos likumiskos procentus?
Pēc Tieslietu ministrijas domām, viens no risinājumiem varētu būt lēmums mākslīgo “alimentu maksātāju” parādu vēl vairāk neuzpūst, bet koncentrēties uz to, lai atgūtu parāda summu, kaut arī bez procentiem.
Vēl viens Tieslietu ministrijas atbalstīts instruments ir grozījumi Civilprocesa likumā:
“Proti, lai līdzsvarotu šo ieturējumu apmēru – un tas ir viens no veidiem, kā parādniekus iesaistīt legālā darba tirgū, kas savukārt nozīmētu, ka mēs katru mēnesi ieturēsim mazāk, bet cerībā, ka to varēsim darīt ilgāku laiku. Tas nebūs ātrs risinājums, bet es piekrītu, ka nākamo piecu līdz desmit gadu laikā parādsaistības šādā veidā tiks samazinātas.”
Viena no iespējām ir saprātīgi samazināt ikmēneša summu, ko parādnieks atmaksā Garantiju fondam. Galvenais ir atgriezt šos cilvēkus legālajā darba tirgū un motivēt viņus strādāt “pa baltam”, saka Ilgaža. Tad papildus parāda dzēšanai viņi nākotnē neapgrūtinātu sociālo sistēmu, jo ir maksājuši obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un viņiem ir pensijas.
Tieslietu ministrija un Sociālās drošības ministrija plāno iedziļināties datos ne tikai par tiem, kas izvairās no alimentu maksāšanas, bet arī par tiem, kas tos nesaņem – galvenokārt sievietēm. Anonimizētie dati liecina, sacīja Ilgazi, ka, ja starp pretendentiem 1 500 ir trūcīgi vai maznodrošināti, tad nav informācijas par to, kur šie pretendenti atrodas un uz cik bērniem viņi saņem uzturlīdzekļus.
Valstij ir lielākas iespējas piedzīt naudu no tiem, kuri nav iekrituši citos parādos. Iespējams, ka uzturlīdzekļu parādniekiem būtu jāaizliedz ņemt “ātros kredītus”, skaidroja eksperts.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā nesen tika konstatēts, ka būtu jāpārskata naudas summa, ko Garantiju fonds maksā bērnu uzturēšanai nolaidīgu vecāku vietā, jo tā nav korelēta ar minimālo algu. “Minimālā alga valstī pieaug, inflācija ir augsta, bet maksājumu apmērs nav mainījies kopš 2020. gada. Tā kā tas bija 107 eiro mēnesī bērnam līdz septiņu gadu vecumam un 129 eiro no septiņu gadu vecuma un vairāk, tas paliek nemainīgs. Politiķi nākamā gada budžetā var paredzēt šo summu palielinājumu. Tomēr Latvija šajā ziņā ir priekšgalā: Lietuvā un Igaunijā viena un tā paša bērna pabalsta apmērs svārstās no 90 līdz 100 eiro mēnesī.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.