Traģēdija Islandes ledus alā varēja nenotikt. Divu latviešu stāsts

Pērn es ceļojuma laikā Islandē apmeklēju iespaidīgo Katlas ledus alu. Kopā ar citiem tūristiem devāmies turp, lai savām acīm aplūkotu iespaidīgo objektu. Man šķita, ka gide ekskursijas laikā pastāstīs daudz jaunu un interesantu faktu. Realitātē tūres galvenais mērķis bija katru no mums nogādāt tieši alas vidū, lai uztaisītu skaistu bildi “Instagram”. Un tas arī viss. Ik gadu Katlas ledus ala tiek meklēta citā vietā, jo vasarās ala kūst un sabrūk, un tas ir dabisks process. 2024. gada augusta beigās, kad atkal biju Islandē, valsti un visu pasauli pāršalca traģēdija – Vatnajokutla (Vatnajökull) Kristāla ledus ala sabruka brīdī, kad tur atradās liela tūristu grupa.

Traģiskā vēsts raisīja daudz jautājumu un pārdomu arī manai mammai, ģeogrāfei un Islandes latvietei Gunai Kalnai-Kjartansson, ar kuru tobrīd apceļojām citas Islandes vietas. Viņa ir guvusi bagātīgu pieredzi, strādājot par ledāju gidi, un pati ir bijusi ledus alās, tāpēc viņai personīgi ir ko teikt, balstoties uz Islandes medijos pieejamo informāciju.

2023. gada rudenī man bija iespēja savām acīm aplūkot Katlas ledus alu, kura mazāk nekā gadu vēlāk (2024. gada jūlijā) dabiski sabruka. Bijām vairāk nekā 10 cilvēku grupa. Vispirms visi satikāmies pilsētiņā Vīkā, no kuras ar iespaidīga lieluma automašīnu pusstundu braucām uz alas pusi.

Izkāpjot ārā, dabas skati, protams, pārsteidza. Kopā ar gidi devāmies pārdesmit minūšu gājienā līdz vietai, kur visiem bija jāuzvelk ķiveres un dzelkšņi, lai nekur nepaslīdētu un būtu droši, ka ar mums viss būs labi. Gide maz runāja gan par pašu objektu, gan piesardzību, dodoties iekšā alā.

Cits aiz cita, ievērojot drošu attālumu, šķērsojām vairākus tiltiņus un pārejas, līdz nonācām līdz iespaidīgajam un lielajam ledus aplim. Sperot soļus ledus alā, bija mazliet nedroši, varētu teikt, pat bailīgi, jo tomēr virs manas galvas atradās milzīgs ledus veidojums.

Man šķita, ka gides galvenais uzdevums bija katru no mums ievest alā un nofotografēt. Vēl šodien atceros, kā gide stāstīja: “Iedod man savu telefonu, uzslēgšu labāko filtru, aizej apstājies tur un tagad smaidi. Būs smuka fotogrāfija.”

To pašu gide darīja ikvienam ceļotājam, kas bija mūsu grupā. Un tad katram tika dots brīvais laiks, kad varam aptuveni pusstundu klīst apkārt un lūkoties, cik skaista ir daba. Protams, es savu laiku tur izbaudīju, taču gandrīz neko jaunu neuzzināju, par ko man bija ļoti žēl.

Tā kā mans gājiens bija īsi pēc vasaras beigām, skaidrs ir tas, ka Vatnajokula kristāla ledus alas traģēdija varēja noteikt jebkurā laikā un līdzīgs scenārijs jebkurā citā alā.

Pēc Vatnajokula kristāla ledus alas sabrukšanas jautājumu un nepatīkamu faktu ir daudz. Par visu notikušo un publiski pieejamo informāciju stāsta mana mamma un ģeogrāfe Guna Kalna-Kjartansson.

Kristāla ledus ala ir tikai nosaukums jebkurai alai, kas ir caurspīdīga un rada kristāla efektu, kur bieži var redzēt zilo ledu un varavīksnes krāsas. “Runājot par konkrēto alu, kas atradās Eiropas lielākā ledāja – Vatnajokula izvadledājā, sauktu par Breidamerkurjokutlu (Breiðamerkurjökull), jāuzsver, ka tur saimnieko vairākas tūrisma kompānijas. Uzņēmumi izmantoja dabisku padziļinājumu, taču paplašināja to mākslīgi, urbjot. Vatnajokutla reģionā ir vairākas tā saucamās Kristāla ledus alas.

Alu tūrisms ir ļoti strauji attīstījies īpaši pēdējo 10 gadu laikā. Sākotnēji šajā biznesā darbojās tikai vietējie cilvēki un uzņēmumi. Tie nekad tūristus neveda uz ledus alām vasarā. Ikviens uzņēmums zina, cik bīstami ir to darīt vasaras periodā,” stāsta Guna.

Ģeogrāfe norāda, ka viņai bija liels pārsteigums uzzināt, ka šāda tūre ir notikusi vasarā. “Pie tam ledājs, kur ala atradās, izplūst tikai 100 m augstumā virs jūras līmeņa un ir viens no visātrāk kūstošajiem ledājiem Islandē.

Augusta beigas ir vasaras kulminācija, kad ledāja kušanas un kustību procesi notiek straujāk. Ledājs kā viskozi plastisks materiāls “guļ” uz plāna ūdens slāņa, tāpēc vasarā ledāji plūst ātrāk, jo ūdens ir kā ieeļļojoša substance ledus masas plūsmai.

Pēdējo 120 gadu laikā līdz 2010. gadam Breiðamerkurjökull ledājs ir atkāpies par septiņiem kilometriem.

Tā priekšā ir izveidojusies slavenā Ledāju lagūna (Jökulsárlón) ar peldošiem aisbergiem, un okeāna krastā – Dimantu pludmale, kas ir ļoti populāras tūrisma vietas. Šī iemesla dēļ ledājā ir izveidota arī jau minētā Kristāla ledus ala. Ir viegli tūristus pievilināt ar šādu perfektu kombināciju,” norāda ģeogrāfe.

Balstoties uz pieejamo informāciju, īsi pirms negadījuma ledāja kustība bijusi palielināta, kas varēja izraisīt papildu plaisas un radīt sprieguma izmaiņas. Ģeogrāfe skaidro notikušo: “Uzņēmumiem ir jābūt ļoti piesardzīgiem, lai vestu tūristus uz ledus alu, vēl pie tam komerciālas grupas.

Konkrētajā Kristāla ledus alā tūres veiksmīgi notika aptuveni divus gadus. Vasarās tā mākslīgi tika paplašināta, respektīvi, cilvēki iejaucās dabas procesos. Tā nebija pilnīgi dabiski veidota ala.”

Lai Vatnajokutla nacionālajā parkā varētu notikt komerciālas ledāju tūres, ir jāsaņem speciāla atļauja, kuru uzņēmumiem izsniedz uz 12 mēnešiem. 2024.gadā tika izsniegtas 27 atļaujas.

Pēc Gunai pieejamās informācijas, tā ir vispārināta atļauja, kur nav specifiski atrunāts, kā izpaudīsies tūres uz ledāja un alās visa gada garumā.

“Pastaigu uz ledāja ir droši veikt visa gada garumā, ja vien nelien iekšā alās. Problēma ir tad, ja sāk iet iekšā ledājā. Vidē, kas vasaras laikā var mainīties pa minūtēm, stundām, to darīt nevajag. Ledāju alu tūres ir drošas no novembra līdz marta beigām.

Ir kompānijas, kas rīko alu tūres līdz aprīlim, balstoties uz atbilstošiem laikapstākļiem. Islandē ļoti daudzi bija pārsteigti, ka šādas tūres tika organizētas vasaras laikā,” stāsta Guna Kalna-Kjartansson.

Guna norāda, ka aptuveni 15 gadus Islandē aktuāls ir komerciālais ledus alu tūrisms. Negadījumā iesaistītā uzņēmuma “Ice Pic Journey” abi īpašnieki ir ASV pilsoņi.

Guna turpina: “Šobrīd norit pamatīga izmeklēšana, ir daudz neatbildētu jautājumu. Sākotnējā informācija liecināja, ka grupā bija 25 cilvēki, kas ir prātam neaptverami. Kā var komplektēt tik lielu grupu tik specifiskai tūrei? Tā bija vesela cilvēku masa, kas devās iekšā alā.

Tas nav pieņemami, pat ja tiek nodrošināti divi gidi. Kad es strādāju par ledāju gidi, maksimālais limits bija 15 cilvēki grupā. Šis cilvēku skaits bija attiecināms uz pastaigām pa ledāja virsmu. Alu tūrēm būtu jābūt vēl mazākam skaitam.

Dzīvojot Islandē un strādājot tūrisma industrijā, vasarās bija pieejama tikai viena dabiskā ledāju ala – Katlas ledāja ala. Tā tika organizēta visas vasaras garumā un ļoti stingri uzraudzīta. Otra ir “Into the glacier”, kas ir mākslīgi veidots tunelis ar vairākām telpām, kur regulāri tiek veikta tīrīšana un uzraudzība, lai ala būtu droša. Tās bija tikai divas ledus alas, kur vasaras laikā drīkstēja iet. Kristāla ledus alu tūres vasarā man bija liels pārsteigums.”

Diemžēl šis bizness ir uz naudu orientēts. Ģeogrāfe turpina: “Konkrētā kompānija tiek kritizēta par agresīvo mārketinga politiku. Vietējie mediji vēstīja, kā uzņēmums ir dažādos veidos mēģinājis pievilināt klientus, piedāvājot doties uz šo Kristāla ledus alu.

Piemēram, pie Ledāju lagūnas gaidīja džips ar lielu uzrakstu, lai ievilinātu potenciālos klientus džipos un vestu uz alu pēc skaistām bildēm. Tas tiek stipri kritizēts.

Abi īpašnieki ir eksperti, ledāju instruktori, viņi zināja, ko viņi dara. Kamēr nekas nenotika un bizness rullēja, tūres aizgāja pašplūsmā līdz brīdim, kad notika traģēdija. Šobrīd ir milzīgs apvērsums tūrisma industrijā, īpaši ledāju alu tūrēm. Tas viss prasīs laiku, lai nonāktu līdz konkrētiem risinājumiem, lēmumiem un ierobežojumiem.

Daudzi ģeologi ir pret ledus tūrēm vasarā, bet šobrīd nav tādu likumu, kas to neatļautu. Kompānijas neviens neizkontrolē – kad tiek organizētas tūres, kā tiek organizētas tūres, vai uzņēmumi urbj alās vai dara ko citu.

Ja tas viss darīts naudas dēļ, tad tas ir ļoti skumji. Tūrisma industrijas sabiedrība šobrīd ir aizturējusi elpu, un Kristāla ledus alu tūres ir atceltas.

Cilvēki ļoti daudz diskutē par notikušo un to, kā nākotnē varētu būt. Šobrīd diskusijas rit valdības līmenī, tas prasīs mēnešus vai pat gadu, līdz pieņems konkrētus lēmumus, ko var un ko nevar turpmāk nākotnē darīt.”

Vaicājot, vai no traģēdijas varēja izvairīties, gide norāda, ka viennozīmīgi tas bija iespējams. “Tā bija pēcpusdiena, kad notika traģēdija. Tas ir laiks, kad ledus ir visnestabilākais. Esmu vadījusi alu tūres tikai un vienīgi ziemā, kad tas ir salīdzinoši droši. Bet arī ziemā lietus līst, un lietus laikā var tikt aizskalota pat 20 cm bieza ledāja virskārta. To vairākkārt novēroju savām acīm.

Tāpēc drošība ir prioritāra visu veidu ledāju tūrēm. Pirms aicina grupu doties alā, vispirms alā jāieiet gidam, jāpārliecinās par drošības situāciju, un tikai tad var vest grupu.

Vienu ziemu mums ieeja alā bija ar pakāpieniem lejup un no virvēm veidotām margām. Tās bija nostiprinātas ar ledus skrūvēm, reizēm ar t.s. “V-thread” nostiprinājumiem ledū. Pirms došanās alā, vienmēr pārbaudīju gan ledus pakāpienus, gan ledus skrūves, gan ledus alas sienas, lai skaidri zinātu, ka ir droši,” stāsta Guna.

Viņa stāsta, ka no rītiem ziemas laikā, kad saule tikai sāk aust, arī kārtīgi ir jāpārbauda alas drošība. “Pēcpusdienā drošība jāpārbauda jau divtik, jo ledus kūst, skrūves mēdz kļūt vaļīgas vai pat izkrīt. Gids ir pirmais un galvenais cilvēks, kas pārbauda drošību, dodoties alā.

Protams, nevar izvairīties no neparedzētiem nelaimes gadījumiem, kad pēkšņi parādās kādi mainīgie apstākļi, taču arī tādā gadījumā gidam ir jābūt ekspertam, lai saprastu un nojaustu, ka kaut kas nav labi un ir jārīkojas vai grupa jāved ārā.

Ledājs ir ārkārtīgi dinamiska un trausla vide. Ledāja alas vienmēr ir jautājums par drošību. Nekad nevar teikt, ka ir 100% droši tur doties. Ja ledus ala ir dabiska, piemēram, ūdensrijējs ir izskalojis tuneli, kas kļuvis par alu, tad tas ir salīdzinoši stabils dabas veidojums, taču arī tas ziemā vienmēr ir jāpārbauda,” skaidro Kalna-Kjartansson.

Kristāla ledus alas tūres gids Birgirs (Birgir Þór Júlíusson), kurš 25. augustā vadīja grupu alā, īsi pirms traģiskā notikuma brīdināja pretimnākošo grupu un tās gidu par bīstamu ledus pārkari un nedrošību vienā no iecienītākajām fotopaužu vietām. Nav zināms, ko tieši abi gidi savā starpā runāja. Īsi pēc tam arī negadījums notika.

Balstoties uz Islandes medijos pieejamo informāciju, ģeogrāfe saka: “Gids, kas iznāca ārā no alas pirms traģēdijas, burtiski pēc pāris minūtēm dzirdēja milzīgu blīkšķi un noskatījās, kā ledus pārkare sabrūk.

Esmu pieredzējusi, kā ir, kad nokrīt ledāja gabals – kā pērkona dārds. Gids apstādināja savu grupu, ar kuru devās ārā, un pats skrēja uz alu, lai saprastu, kas ir noticis. Sākotnēji apkārtesošie redzēja, ka smagi ievainota ir sieviete, kura bija gaidībās.

Tikai pēc dažām minūtēm tapa skaidrs, ka viens cilvēks ir pilnībā zem nokritušā ledus. Tas bija milzīgs šoks gan aculieciniekiem no abām tūrisma grupām, gan arī gidiem.

Gids Birgirs vīrieti atrada, izvilka ārā un sāka mākslīgo elpināšanu, taču diemžēl viņa dzīvību neizdevās glābt. Mirušā vīrieša līgava tika nogādāta Reikjavīkas slimnīcā – ne viņai, ne mazulim briesmas nedraud.”

Islandē līdz šim nav noticis šāds negadījums. Notikušais pamatīgi mainīs ledāju tūrisma industriju, uzskata Guna. Gidu pieredzēs ir daži gadījumi, kad tūristi par mata tiesu  paglābti no brūkošiem ledus bluķiem, bet nekad ar letāliem iznākumiem.

Ģeogrāfe norāda uz vēl vienu nepatīkamu vēsti – uzņēmums “Ice Pic Journey” pēc traģēdijas policijai paziņoja neprecīzu cilvēku skaitu, kas bija devies alā. “Šobrīd vēl izmeklēšanā tiek skaidrots, kas nogāja greizi saistībā ar cilvēku skaitu.

Uzreiz pēc ledus pārkares sabrukšanas gidi centās saprast kopējo cilvēku skaitu alā. Bija liels haoss, jo gidiem nebija precīzas informācijas – 23 vai 25 cilvēki. Sākotnēji izplatījās informācija par 25 cilvēkiem, tāpēc bija aizdomas, ka vēl divi cilvēki ir aprakti zem nokritušā ledus.

Tā ir ļoti nomaļa vieta, nebija visa nepieciešamā ekipējuma, lai efektīvi un ātri sāktu glābšanu. Pārējie tūristi tika aizvesti prom, īsi pēc tam ieradās arī helikopters un tika sākti glābšanas darbi. Visa ledāja masa tika iznesta ārā ar rokām. Tiek lēsts, ka kopumā glābšanas darbos tika iesaistīti aptuveni 200 cilvēku,” stāsta ģeogrāfe.

Nākamajā dienā cilvēki turpināja meklēt līdz pat pēcpusdienai, kad uzzināja, ka tomēr divi cilvēki nav aprakti zem ledus.

“Visu nobrukušo alu jau paspēja iznest ārā no notikuma vietas. Zem ledus neviena nebija. Tā bija otra šokējošā ziņa. Pirmkārt, uzņēmumam nebija precīzas cilvēku uzskaites. Otrkārt, paši gidi nezināja un nepārskaitīja cilvēkus. Tas ir prātam neaptverami, viens no visrupjākajiem darba pārkāpumiem.

Pie tam – cilvēki, kas strādā Islandes glābšanas dienestā (Slysavarnafélagið Landsbjörg), ir brīvprātīgie un par glābšanas darbiem nesaņem samaksu. Tā bija šo cilvēku enerģija un ieguldītais laiks, lai nokļūtu līdz notikuma vietai un nenogurstoši strādātu. Beigās izrādījās, ka zem nokritušās ledus masas neviena nebija. Ir grūti to saprast, kā tā…”

Par notikušo diskutē daudzas iesaistītās puses – Islandes tūrisma asociācija, Vatnajokutla nacionālais parks, politiķi, policija, zinātnieki un citi.

“Šis ir būtisks pavērsiena punkts biznesā, kas ir saistīts ar ledāju tūrismu. Noteikti visi ledāju gidi tiek pastiprināti instruēti un tiek veiktas papildu apmācības un diskusijas, smalki izrunājot notikušo, lai nekas līdzīgs neatkārtojas.

Strādājot par ledāju gidi, pieredzēju arī ēnas puses – darbā tiek pieņemti nepieredzējuši gidi. Cilvēki, kam nav saiknes ar dabu – gidi nejūt, kādi procesi notiek zem kājām, visapkārt, vēja virzienu maiņas, – to nevar aprakstīt. Jābūt ne tikai fiziski labam kāpējam, bet jābūt arī psihologam un jāspēj novērtēt mainīgā situācija uz ledāja un ledājā. Pieredzes bagāti gidi ir jānotur darbā.

Vēsturiski liela daļa vietējo kompāniju pārstāja rīkot ledāju tūres, jo ar laiku Islandē izveidojās vairākas ārvalstu īpašnieku kompānijas, kas gidiem maksāja mazāk, bet bija jādara daudz vairāk, tāpēc vietējie islandieši atteicās to darīt.

Ir daudz ārzemnieku, kas ir gatavi par minimālu samaksu darīt to, ko viņiem piedāvā, jo tas ir piedzīvojums pats par sevi,” stāsta Guna.

Kompānijā, kurā Guna strādāja, drošības instrukcijas bija augstā līmenī. “Taču novēroju, ka ir tūrisma kompānijas, kas pavirši ņem vērā drošības aspektus. Kamēr viss beidzas labi, cilvēki to turpina darīt.

Es ceru, ka nākotnē ledāja alu tūres tiks aizliegtas vasaras periodā. Kad sāku strādāt tūrismā kā ledāju gide, man teica: “Kolīdz tūres nosaukumā ir pieminēta ledāju ala, tā tirgū tas kotējas ļoti labi.” Tas ir kaut kāds fenomens, cilvēkiem vēloties līst ledāju alā. Kāpēc viņi to dara?

Galvenokārt fotogrāfiju dēļ. Ledāju alu tūrisma sinonīms ir “telefontūrisms”, kas ziedu laikus izteikti piedzīvo pēdējo gadu laikā līdz ar mobilo ierīču un sociālo mediju attīstību,” stāstu noslēdz Guna.