Versijas: “Zaglis kliedz: turiet zagli!”

Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš aizturēts un apcietināts uzņēmējs Mihails Ulmans, kurš pagājušā gada decembrī tika apsūdzēts par kūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību un tagad ir stājies tiesas priekšā.

Un visu šo laiku plašsaziņas līdzekļi paļāvās tikai uz izmeklēšanas un prokuratūras sniegto informāciju, pretēji elementārām žurnālistikas ētikas normām, pat nemēģinot uzklausīt otru pusi. Žurnālists Lato Lapsa intervēja M. Ulmanu, dodot viņam iespēju pirmo reizi publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

• Prokuratūra ir izvirzījusi jums apsūdzību par Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanu. Vai jūs tam piekrītat vai nepiekrītat un kādi ir jūsu argumenti?
• Nē, es nepiekrītu šai apsūdzībai – man nav nekāda sakara ne ar šo, ne ar kādu citu noziegumu. Man nebija un nevarēja būt nekāda motīva kaut ko tādu darīt, turklāt es vienmēr visas problēmas risinu, izmantojot juridiskus līdzekļus, nekad neesmu bijis nosliekts uz prettiesisku darbību veikšanu, un neviens mani par to nekad nav apsūdzējis.

Mani advokāti konkrēto strīdu atrisināja tiesā, Augstākā tiesa atzina manu advokātu rīcības pamatotību un piesprieda Bunkus kungam atdot nelikumīgi atgūto naudu. Tas ir pretrunā loģikai un veselajam saprātam – likt nogalināt personu un padarīt neiespējamu nelikumīgi iegūtās naudas atdošanu. Tas ir absurds.

• Jūs jau vairāk nekā gadu atrodaties apcietinājumā. Sakiet, lūdzu, vai jums ir bijusi iespēja sekot līdzi policijas un prokuratūras publiski sniegtajai informācijai šajā lietā, no kuras izriet, ka viņiem nav šaubu par jūsu un Aleksandra Babenko vainu Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtīšanā?

• Šķiet, ka policija un prokurori ir nolēmuši ignorēt labi zināmo nevainīguma prezumpcijas principu un to, ka nevienai amatpersonai nav tiesību apgalvot, ka esmu izdarījis noziegumu, pirms tiesas sprieduma. Noziedznieki ir noskaidroti, un tie ir jānosoda.

Policijas un prokuroru rīcība ir vērsta uz to, lai tiesas process būtu tikai formāls, un tiesneši neuzdrošinātos iet pret straumi – pret sabiedrības viedokli. Cits viedoklis vispār nevar būt, tam nav vietas plašsaziņas līdzekļos, tiek publicēti tikai tie viedokļi, kas atbalsta izmeklēšanas iestāžu versiju. Protams, šī situācija diemžēl nav unikāla, taču šajā gadījumā mēs redzam apzinātu konstatēto faktu sagrozīšanu. Jā, visu notiekošo var uzskatīt par spiedienu uz tiesu.

• Jums atkārtoti tiek pagarināts drošības līdzeklis – apcietinājums. Un tas nemainās.
• Preventīvā pasākuma mērķis, kā mēs zinām, ir garantēt netraucētu izmeklēšanu. Tomēr manā gadījumā policija un prokurori ir publiski paziņojuši, ka viss ir izmeklēts, viss ir noskaidrots un, viņuprāt, pierādījumi ir nodrošināti. Kā tad es varu ietekmēt izmeklēšanu, kas jau ir pabeigta un ir sākusies tiesas prāva?

Neraugoties uz to, ka šobrīd nav nekāda juridiska pamata, tiesnesis vēlreiz pagarināja manu apcietinājumu. Tiesībsargs atzina šādu rīcību par prettiesisku un paziņoja, ka pret mani ir pieļauti Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumi un ka pieeja drošības līdzekļa pagarināšanai ir bijusi formāla.

• Bet vai bija iemesls pieprasīt apcietinājumu?
• No brīža, kad mani aizturēja, es un mani advokāti pieprasījām iepazīties ar materiāliem, uz kuru pamata tiesā tika iesniegts pieteikums par manu aizturēšanu. Šajā sakarā tika iesniegts liels skaits pieteikumu un sūdzību. Tā ir klaja manu tiesību neievērošana, un es iesniedzu sūdzību tiesībsargam Jurim Jansonam, un 19. aprīlī es saņēmu parakstītu paziņojumu, kurā melns uz balta rakstīts: “Tiek pieņemts, ka aizturētajai personai un aizstāvībai ir liegta iespēja iegūt informāciju un apstrīdēt drošības līdzekli. Tādējādi var secināt, ka tiesiskās aizsardzības efekts kriminālprocesā nepastāv, kad tiesa lemj par turpmāku brīvības tiesību ierobežošanu”.

Protams, es jau esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret šo klajo likuma neievērošanu, un es nešaubos, ka saņemšu pozitīvu lēmumu. Tomēr prokuratūrai diemžēl ir cita pieeja. Piemēram, ģenerālprokurors Juris Stukāns jau ir skaidri pateicis: “…Es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas: dažus tūkstošus eiro Latvija samaksās, naudas pietiks, jo mums ir jāmaksā kompensācija par to, ka ir pārkāptas tiesības, bet kompensācija nav tik liela. Izklausās pēc indulgences par cilvēktiesību pārkāpumiem.

• Vai laika posmā kopš jūsu aizturēšanas jūs esat nopratināts, aicināts sniegt liecības, lai noskaidrotu, vai jūsu rīcībā ir kāda informācija, kas varētu palīdzēt izmeklēšanai?
• Kopš aizturēšanas esmu sadarbojies ar izmeklēšanu, atbildot uz visiem man uzdotajiem jautājumiem. Šajā sakarā jāatzīmē, ka līdz šim man nav izvirzītas apsūdzības ar konkrētiem datumiem, viss ir ļoti aptuvens, kas, protams, sarežģī manu aizstāvību. Sakiet man – kā jūs varat norādīt uz savu alibi, ja jums nav pierādīts, kad un kur, saskaņā ar izmeklēšanu, no manas puses tika veiktas pretlikumīgas darbības?

Galvenais šajā situācijā ir motīva neesamība. Man nebija un nevarēja būt nekādu personisku aizvainojumu pret Bunkus kungu. Tieši mani advokāti bija tie, kas nodarbojās ar civiltiesisko attiecību noregulēšanu un kas panāca pozitīvu Augstākās tiesas lēmumu. Ir pretrunā ne tikai loģikai, bet arī veselajam saprātam pēc tam apgalvot, ka es veicināju noziegumu. Šīs slepkavības rezultātā man ir nodarīti zaudējumi vairāk nekā 300 000 eiro apmērā, ko Bunkus kungs nelikumīgi ieguva un kuru atgūšana ir kļuvusi neiespējama.

• Jūs sadarbojaties ar izmeklēšanu, taču joprojām tiekat turēts apcietinājumā. Kā jūs to izskaidrojat?
• Iespējams, ka kāds ir ieinteresēts, lai es neveiktu uzņēmējdarbību, bet sēdētu drošā vietā un netraucētu iznīcināt un pārņemt manu biznesu. Ir acīmredzams, ka, sagraujot manu reputāciju un kampaņu pret mani, kas tika uzsākta plašsaziņas līdzekļos un pastiprināta visās tiesās, kurās tika lemts jautājums par manas drošības līdzekļa pagarināšanu, manam biznesam tika nodarīts būtisks trieciens. Nemaz nerunājot par visas manas mantas, tostarp man piederošo uzņēmumu kapitāla daļu, arestu – tas, protams, negatīvi ietekmēja uzņēmumu saimniecisko darbību.
• Vai jums ir kāda teorija, kāpēc tā notiek?
• Man ir grūti komentēt notiekošo, es varu tikai izteikt pieņēmumu, ka kāds apzināti maldina izmeklēšanu, lai palīdzētu īstajiem noziedzniekiem izvairīties no atbildības. Tāpat, kā jau teicu iepriekš, nav izslēgts mērķis pārņemt uzņēmumu.

Savukārt izmeklēšana aprobežojās ar virspusēju izmeklēšanu, un, publiski paziņojot par augsta mēroga nozieguma atklāšanu, dažas amatpersonas nodrošināja sev karjeras izaugsmi. Citādi nav iespējams izskaidrot sabiedrības uztraukumu ap šo lietu. Pastāv sakāmvārds: “Zaglis kliedz: turiet zagli! Visa šī pārspīlētā mediju kampaņa liek domāt, kas ir īstais vainīgais.

• Vai jums ir kādi pierādījumi?
• Nē, man ir loģiskas aizdomas. Šeit ir fakti, un katrs var izdarīt savus secinājumus.
• Kā jūs ir ietekmējis apcietinājumā pavadītais laiks?
• Pirmkārt, tas ir ietekmējis manu veselību. Es nevaru ilgstoši sēdēt vai stāvēt, jo jūtu lielas sāpes. Esmu zaudējis aptuveni 20 kg svara. Man nepieciešama operācija, bet cietumā vienīgā medicīniskā palīdzība, ja tā to var saukt, ir visprimitīvākie pretsāpju līdzekļi, kas, protams, neko neārstē. Patiesībā tā ir tikai spīdzināšana.

Turklāt speciālistu ieteikumi par manu ārstēšanu, tostarp Valsts veselības inspekcijas ieteikumi, tiek pilnībā ignorēti. Neskatoties uz atkārtotiem iesniegumiem un sūdzībām, kā arī medicīniskās pārbaudes slēdzienu, man faktiski netiek nodrošināta nepieciešamā medicīniskā aprūpe, ir pilnīgi skaidrs, ka drīz kļūšu invalīds.

• Kā, jūsuprāt, var izskaidrot policijas, prokuratūras un plašsaziņas līdzekļu rīcību saistībā ar šo lietu un būtībā vienoto attieksmi pret jums?
• Šī ir ļoti skaļa lieta – jurists un maksātnespējas administrators tika nošauts ar automātu gaišā dienas laikā. Parasti šādas lietas netiek atrisinātas. Tāpēc izmeklēšanas iestādes nāk ar sen nedzirdētu ziņojumu, ka šoreiz visi vainīgie ir zināmi, viss ir atrisināts, viss ir noskaidrots.

Protams, sabiedrībā valda gandarījums, ka tas beidzot ir izdevies. Neviens nesūdzas un nepieprasa pierādījumus. Skaidrs, ka vienkāršos cilvēkus šādi sīkumi neinteresē un viņi uzticas izmeklētājiem un prokuratūrai. Tomēr tas, ka plašsaziņas līdzekļu attieksme ir tik nekritiska, liecina vai nu par profesionalitātes trūkumu, vai arī par kritikas trūkumu un pilnīgu objektivitātes trūkumu.

• Vai pirms šīs intervijas kāds no plašsaziņas līdzekļiem centās iegūt kādu informāciju no jums vai jūsu ģimenes locekļiem, vai arī visi plašsaziņas līdzekļi bija apmierināti tikai ar policijas un prokuratūras sniegto informāciju?
• Nē, nevienu nekas neinteresēja. To grūti izskaidrot – pirms divdesmit gadiem, iespējams, nekas tāds nevarēja notikt, tolaik žurnālisti atspoguļoja dažādus viedokļus un uzklausīja visus. Varbūt iemesls ir nespēja iedziļināties sarežģītos jautājumos, varbūt atkarība no valsts, nevēlēšanās iebilst. Varbūt vispārēja apātija, kad pats negrib neko uzzināt.

Kāpēc gan pūlēties, ja var pārrakstīt relīzi vai atkārtot preses konferencē dzirdēto. Iespējams, ka kāds vienkārši ir nobijies. Mani advokāti ir vairākkārt pauduši aizstāvības viedokli, bet tas nav darīts zināms sabiedrībai.

• Ja jums lūdz īsi un skaidri izteikt savu personīgo viedokli – kas tieši ir noticis ap Mārtiņa Bunkus slepkavību kopš tās izdarīšanas? Ar ko izskaidrojams tas, ka policija paziņo, ka slepkavība patiešām ir atklāta, tad klusē un tad atkal paziņo, ka slepkavība ir atklāta?
• Var tikai spekulēt par to, kas pēkšņi lika mani aizturēt, arestēt un apsūdzēt. Iespējams, ka policija un prokurori nolēma, ka labāk “atrast” vainīgo un nosūtīt lietu, kaut arī ar apšaubāmiem pierādījumiem, uz tiesu, nekā atzīt, ka tā atkal nav izdevusies. Lai tiesa vai nu atzīst mani par vainīgu, vai paskaidro plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai, kāpēc tā mani attaisnoja. Abas iespējas ir labākas nekā “mēs atkal kļūdījāmies”.

Iespējams, ir arī citi iemesli. Iespējams, ka ir ieinteresētas puses, nevar izslēgt arī savtīgu motīvu. Galu galā 500 000 eiro, ko mantinieki apsolīja šīs slepkavības atklāšanai, nav maza summa! Es, protams, varu tikai minēt.

• Publiskā policijas versija ir tāda, ka Mārtiņa Bunkus uzvedība saistībā ar Rego Trade jums bija tik nevēlama, ka jums viņš sāka tik ļoti nepatikt, ka jūs viņu pamudinājāt uz slepkavību. Vai jums ir konkrēti argumenti, kāpēc šī versija nav pamatota vai loģiska?
• Kā jau teicu, šis izmeklēšanas arguments neiztur pārbaudi. Nepatika nav nopietns motīvs. Droši vien katram cilvēkam šajā pasaulē ir aizvainojums pret kādu, bet tas nav iemesls, lai atņemtu dzīvību kādam, kas viņam nepatīk.

Mirušajam piemita unikāls talants likt daudziem cilvēkiem ienīst sevi, un tas nav tikai mans viedoklis. Ja, vadoties pēc apsūdzības loģikas, visi, kam nepatika maksātnespējas administrators, paņemtu rokās ieročus, sāktos neliels karš. Nav skaidrs, kāpēc mana šķietamā nepatika pret mirušo tiek izmantota kā iemesls, lai mani apsūdzētu, bet citu cilvēku nepatiku ignorē.

Turklāt atkārtoju, ka man pret Bunkus kungu nebija nekādu naidīgu noskaņojumu, man ar viņu vispār nebija nekādu attiecību. Tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, arī man piederošajos uzņēmumos bija diezgan daudz juridisku strīdu. Visi tie tika atrisināti civiltiesiskā kārtībā. Attiecībā uz kādu konkrētu uzņēmumu es nemaz neiedziļinājos prasību būtībā, ar visu nodarbojās šim nolūkam nolīgtie juristi. Es vispār nenodarbojos ar juridiskajiem jautājumiem, tā nebija mana kompetences joma.

• Vai vari visiem īsi un skaidri paskaidrot, kā beidzās cīņa starp tevi un Bunkusu? Kurš beigās uzvarēja, kam bija iemesls nepatikt otram?
• Kā jau iepriekš paskaidroju, man nebija un nevarēja būt nekāda iemesla to darīt. Kā to prasa likums, advokāti panāca labvēlīgu Verhodņije tiesas nolēmumu par šo uzņēmumu, atzīstot Bunkus kunga rīcību par prettiesisku. Tieši Bunkus kungs bija man parādā naudu, kas tika nelikumīgi atgūta un kas maksātnespējas procesa laikā tika pārskaitīta uz viņa kontu.

Turklāt tajā pašā laika posmā manā uzņēmumā notika virkne citu civillietu, kurām es arī nepievērsu uzmanību un nepievērsu uzmanību.

• Jums izvirzītās apsūdzības ir publicētas plašsaziņas līdzekļos, un tajās ir sīki izklāstīta slepkavības sagatavošana, taču nav nekas konkrēts par to, kad, kur un kādā veidā jūs kūdījāt uz slepkavību. Kā jūs to varat izskaidrot? Varbūt izmeklēšana jums ir sniegusi vairāk informācijas, nekā norādīts apsūdzības rakstā?
• Nē, es neko vairāk nezinu. Es nezinu, vai ar šādu trūcīgu pamatojumu pietiktu, lai tiesa mani notiesātu. Iespējams, tāpēc tiesas priekšā notiek šī bezprecedenta akcija, tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, politiķi, žurnālisti un citi, kuriem ir dota iespēja publiski izteikties, jau tiesas priekšā pasludina Ulmani par vainīgu, lai neviens tiesnesis neuzdrošinātos apšaubīt izmeklēšanu un pieņemt citu lēmumu, nekā jau izklāstīts.

Šāda sabiedriskās domas spiediena apstākļos ir grūti saglabāt principialitāti un objektivitāti.

• Vai jums pašam ir kāda teorija par to, kas varētu būt tik ļoti ieinteresēts Mārtiņa Bunkus nāvē, lai pasūtītu viņa slepkavību?
• Tas ir vairāk tiesībsargājošo iestāžu, nevis manas kompetences jautājums. Zinu, ka tika apsvērtas daudzas dažādas versijas, jo mirušajam bija konflikti ar visdažādākajām aprindām. Medijos ir informācija par iespējamiem konfliktiem saistībā ar Trasta komercbankas un ABLV banku likvidāciju (pēdējo versiju ilgstoši atbalstīja un aktīvi virzīja Bunkus ģimene), par apkrāptajiem noguldītājiem no Krievijas un Tadžikistānas un citiem.

Ne man spriest, kura versija ir ticamāka, taču tas, ka bija daudz cilvēku, kuriem tiešām bija iemesls viņu nepatikt, un vēl vairāk, ir fakts.

• Vai laiks, ko pavadījāt apcietinājumā, ir devis jums kādu ieskatu Latvijas tieslietu sistēmā? Kādas ir šīs zināšanas?
• Jā, protams, bija laiks par to padomāt. Par tiesiskumu ir grūti runāt, un, ja tagad kāds domā citādi, viņa rožainās ilūzijas var sabrukt, kā tas notika ar mani.

Starp citu, tiesiskuma ignorēšanu jau ir novērtējis tiesībsargs savā atzinumā, un mani advokāti ir iesnieguši paziņojumus attiecīgajām starptautiskajām institūcijām par to, ka izmeklēšana, prokuratūra un izmeklēšanas tiesnesis ir pilnībā ignorējuši starptautiskās tiesības.