Tikai nedaudzi dzīvnieki izrāda tik lielu mīlestību un uzticību kā suņi. Taču šis pētījums sniedz pierādījumus, ka tāda pati pieķeršanās var attīstīties arī vilkiem.
Lai gan iepriekšējos darbos bija izteikti līdzīgi pieņēmumi, nebija daudz pētījumu par vilku un cilvēku pieķeršanos, un rezultāti bija atšķirīgi. Šajā gadījumā pētnieku grupa vēlējās izmantot standartizētu pieeju, kurā testa grupa suņu un vilku tika audzināta vienādos apstākļos no dzimšanas.
Pirms 40 000 līdz 15 000 gadiem suņi tika pieradināti no šobrīd izmirušām vilku sugām, un pētnieki uzskata, ka viņu iegūtie rezultāti var parādīt jaunu gaismu par to, kuras īpašības attīstījās pieradināšanas laikā un kuras pastāvēja jau sākotnēji.
“Iespējams, ka vilkiem, kas izrādīja pieķeršanos cilvēkiem, bija selektīvas priekšrocības suņu pieradināšanas sākumposmā,” apgalvo etoloģe un vadošā autore Kristīna Hansena Vita (Christina Hansen Wheat) no Stokholmas Universitātes Zviedrijā.
Pētījumā tika pētīta 12 Aļaskas haskiju un 10 Eiropas pelēko vilku (Canis lupus) reakcija un uzvedība tā sauktajā “Dīvainu situāciju testā”, kas ir standarta zinātnisks tests, ko sākotnēji izmantoja bērniem, lai novērtētu pieķeršanos saviem aizbildņiem, un pirms 20 gadiem tika pielāgots suņiem (un šajā gadījumā vilkiem). Suņus un vilkus audzināja apmācīti aprūpētāji vecumā no 10 dienām līdz 23 nedēļām, un tiem veica aptuveni 15 minūšu ilgu eksperimentu.
Vilki un suņi
Galvenā vilku un suņu aprūpētāja pārmaiņus ar nepazīstamu suņu mātīti ienāca un iznāca no istabas un mijiedarbojās ar dzīvniekiem, gan aktīvi spēlējoties, gan, ja dzīvniekam bija noskaņojums, glāstot tos. Tāpat kā suņi, arī vilki izrādīja lielāku pieķeršanos un pavadīja vairāk laika, sveicinot pazīstamu cilvēku un veidojot vairāk fizisku kontaktu. “Bija pilnīgi skaidrs, ka vilki, tāpat kā suņi, dod priekšroku pazīstamam cilvēkam, nevis svešiniekam,” saka Hansens Vīts. – Taču, iespējams, vēl interesantāk bija tas, ka, lai gan suņus testa situācija īpaši neietekmēja, vilkus tā aizrāva.”
Salīdzinot ar suņiem, vilki, saskaroties ar svešiniekiem, izrādīja vairāk stresa un baiļu izraisītu uzvedību, tostarp staigāšanu turp un atpakaļ, piekukukuļošanu un astes sakniebšanu. Šī uzvedība sakrita ar svešinieka ienākšanu telpā un tad, kad svešinieks un vilks atradās telpā bez pazīstamā cilvēka. Tomēr, kad pazīstamā persona atgriezās telpā, šī uzvedība kļuva mazāk izteikta. Citiem vārdiem sakot, šķita, ka pazīstamā persona darbojas kā sava veida “sociālais buferis” vilkam.
Zinātnieki turpina pētīt, ar ko suņi un vilki ir un ar ko nav līdzīgi, mēģinot izprast to evolūcijas vēsturi, taču izrādās, ka ir dažas būtiskas līdzības saistībā ar saikni ar cilvēkiem. Tomēr atšķirības norāda uz jomām, kas tiks pētītas turpmākajos pētījumos.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.