Ja Volodimiram Zelenskim būtu ļauts nolasīt Viļņas NATO samita komunikē pirms mēneša – jā, pat mēnesi, pat dienu pirms tā atklāšanas, manuprāt, galvenā Ukrainas prezidenta emocija būtu bijusi vilšanās.
Vairākas nedēļas pirms samita Ukrainas varas iestādes mērķtiecīgi sildīja atmosfēru, pieprasot no NATO visskaidrākos un konkrētākos formulējumus attiecībā uz turpmākajām attiecībām ar Kijevu.
Taču galīgais formulējums, maigi izsakoties, lika vilties Volodimiram Zeļenskim.
“Tas ir bezprecedenta un absurdi, kad (NATO samita lēmumā) nav laika ne uzaicinājumam (!), ne Ukrainas dalībai; un kad tā vietā tiek pievienots kāds dīvains formulējums par “nosacījumiem”, pat Ukrainas uzaicināšanai… Neskaidrība ir vājums. Un es to atklāti apspriedīšu samitā,” viņš tvītoja ceļā uz Viļņu.
Taču trešdien Volodimira Zelenska garastāvoklis būtiski uzlabojās: rīta kopīgā preses konferencē ar Jensu Stoltenbergu viņš, it kā aizmirstot paša radikālo formulējumu tikai pirms dienas, sacīja: «Samita rezultāti ir labi, bet, ja būtu uzaicinājums, tas būtu ideāls.”
Tobrīd jau bija zināms, ka iepriekšējā vakarā 11 partnervalstis parakstīja memorandu ar Ukrainu, kas nosaka nosacījumus Ukrainas pilotu apmācībai uz F-16 iznīcinātājiem. Kijeva vairākus mēnešus risina sarunas par Ukrainas bruņoto spēku nodrošināšanu ar šīm kaujas lidmašīnām. Pilotu apmācības sākums, kas paredzēts augustā un notiks Nīderlandē un Rumānijā, padara iznīcinātāju nodošanu Ukrainai par laika jautājumu.
Ukrainas delegācijas divpusējo tikšanos rezultātā samita otrajā dienā tika paziņots, ka tai ir nodotas jaunas Rietumu ieroču daļas.
Tomēr galvenais Kijevas dienas jaunums bija Kopīgās atbalsta deklarācijas parakstīšana Ukrainai ar G7 valstu vadītājiem – šī dokumenta parādīšanās Zelenskim deva pamatu, ka no Viļņas viņš mājās vedīs “nozīmīgu drošības uzvaru Ukraina.”
G-7 līderi, no kuriem sešas NATO dalībvalstis un Japānas premjerministrs tika uzaicināti uz samitu atsevišķi, apņēmās attīstīt Ukrainas militāro spēku, stiprināt Ukrainas ekonomiku un sniegt finansiālu un tehnisku palīdzību Kijevai, lai tiktu galā ar pašreizējā Krievijas iebrukuma sekām.
Šis dokuments pats par sevi ir ietvara raksturs: pēc tā iniciatoru ieceres, pamatojoties uz šo deklarāciju, tuvākajā laikā tiks izstrādāti divpusējie līgumi, kurus Kijeva parakstīs ar katru no partnervalstīm.
Jau šajos līgumos tiks noteikti konkrēti palīdzības veidi un apmēri, ko Kijeva cer saņemt no katras atsevišķas valsts. Deklarācijā teikts, ka jebkura valsts var brīvi pievienoties to valstu skaitam, kuras ir Ukrainas drošības garants. Par šādu vēlmi jau paziņojušas Polija, Norvēģija un Čehija.
Faktiski mēs runājam par palīdzības, ko Kijeva tagad saņem no saviem partneriem, sistematizēšanu un ieviešanu ilgtermiņa perspektīvā, padarot šādu atbalstu par pastāvīgu, neatkarīgi no tādiem faktoriem kā ofensīvas panākumi vai politiskie satricinājumi atsevišķās valstīs.
Gan Volodimirs Zeļenskis, gan viņa biroja vadītājs Andrijs Jermaks, kurš ir atbildīgs par Kijevas deklarācijas sagatavošanu, uzsvēra, ka šie divpusējie līgumi būtiski atšķirsies no Budapeštas memoranda – tajos būs ietverti visprecīzākie noteikumi un tie tiks ratificēti parakstītājvalstu parlamenti.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
