“Lai gan esmu daudzkārt bijusi Latvijā, šī bija mana pirmā Dziesmu un deju svētku pieredze. Es raudāju katrā uzstāšanās reizē,” sacīja Tasmānijas Universitātes skolotāja Brigita Ozoliņa, kuras raksts par tālo izcelsmes valsti publicēts angļu valodas kultūras portālā The Conversation.
“Kāpēc visi raud?”
Dzīvojot ar bagātu dabu un seno civilizāciju apveltītajā Tasmānijas salā, Ozoliņa kundze sadarbojas ar Latvijas Sorosa fondu. Šobrīd viņš raksta romānu par savas mātes likteni. Dziesmu un deju svētki viņai bija kultūršoks.
Autoru pārsteidza “Sudraba birzs”: “Milzīga, pavisam jauna pusmēness formas arēna starp augstām priedēm Mežaparka mežā Latvijas galvaspilsētas Rīgas pievārtē.”
Noslēguma pasākums ar devīzi “Up Together”, pēc austrāliešu zinātnieka vārdiem, “nebija tikai Latvijas bagātās kultūras svētki – tā bija emocionāla gan individuāla, gan kolektīva nacionālā lepnuma un bēdu izliešana”.
“Tā atspoguļojās Latvijas stiprās pagāniskās saknes un dziļā mīlestība pret dabu, kas redzama lielākajā daļā tautasdziesmu. Šeit dievi mīt kokos, upēs, saulē, mēnesī un zvaigznēs.” “Katrā priekšnesumā tika atspoguļots prieks un skumjas par to, ko nozīmē būt latvietim,” sacīja B. Ozoliņš.
“Kā bēgļu meita, kas izbēga no padomju okupācijas Latvijā 2. pasaules kara laikā, asaras aizturēju, klausoties 17 000 cilvēku korī, kas slavēja sauli, Daugavu un pērkonu — Latvijas aizstāvjus no ļaunuma un apspiešanas. Līdzās man festivālā raudāja divi ukraiņu žurnālisti, kuri raudāja televīzijas kameru skaņdarbā kā orķestra orķestris. s, visu vecumu dejotāji un mūziķi.
“Kāpēc visi raud?” Es jautāju vienam no dalībniekiem. “Tāpēc, ka mums ir liels prieks par mūsu kultūru,” viņa sacīja, “bet arī lielas skumjas par mūsu vēsturi.”
Festivāls tika izmantots padomju ideoloģijas popularizēšanai
“Tā kā Ukrainas karš pie Latvijas sliekšņa atbalso savu cīņu ar Krieviju Otrā pasaules kara laikā,” turpina Brigita Ozoliņa, “desmit dienu ilgajā festivālā redzētie priekšnesumi ieguva vēl lielāku asumu, atgādinot Dziesmoto revolūciju 1987.-1991.gadā, kad trīs Baltijas valstis pacēla savas balsis pret padomju okupantiem.
1989. gada 23. augustā divi miljoni cilvēku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izveidoja vairāk nekā 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, lai savienotu savas galvaspilsētas. Viņi sadevās rokās, dziedāja tautasdziesmas un vicināja ziedus, miermīlīgi demonstrējot solidaritāti, kā rezultātā katra valsts beidzot ieguva neatkarību deviņdesmito gadu sākumā.
“Pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija PSRS sastāvā, festivāls tika izmantots padomju ideoloģijas popularizēšanai. Dažas, īpaši latviešiem dārgas, dziesmas nevarēja izpildīt, jo tās sludināja tautas vēlmi pēc neatkarības. Gaismas Pils (“Gaismas pils”), ko 1899. gadā sarakstījis Jāzeps Vītols, stāsta par nogrimušās Latvijas brīvās pils festivālu, kas atdzimst8. izaicinājums”.
Vērts atzīmēt, ka 1944. gadā uz Vāciju emigrējušā komponista J. Vītola vārds, kurš 1948. gadā nomira bēgļu slimnīcā Lībekā, Latvijas Valsts konservatorijai tika piešķirts 1958. gadā.
Tāpat, saskaņā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogu, J. Vītola skaņdarbs korim “Gaismas pils” līdz Ausekļa pantiem izdots Rīgā 1982. gadā un agrāk iekļauts Dziesmu svētku krājumā 1980. un 1973. gadā.
