Populāri tiek uzskatīts, ka pēc klasiskā Range Rover luksusa SUV ideju šī gadsimta sākumā realizēja vācieši ar saviem Porsche Cayenne, BMW X5 un Volkswagen Touareg. Taču desmit gadus agrāk šo koncepciju īstenoja… itāļi. Un mēs nerunājam par briesmīgo Lamborghini LM 002, jo jau 1985. gadā Turīnas automobiļu izstādē tika prezentēts ne tikai mūsu valstī, bet arī pasaulē gandrīz nezināms Rayton Fissore Magnum. Šodien atcerēsimies, kā tas parādījās, kur pazuda un kāpēc tas nespēja apgriezties tirgū.
Puākums: brāļu Fisores kvartets
Pārsteidzošs fakts: Bernardo Fissore un viņa brāļa Antonio dibinātā lauku ratiņu darbnīca Carrozzeria Fissore Savigliano netālu no Turīnas ir viens no vecākajiem Itālijas uzņēmumiem, jo tā darbību sāka jau 1921. gadā! Nedaudz vēlāk viņiem pievienojās vēl divi jaunāki brāļi Džovanni un Kostanco, kuri turpināja ražot vai modernizēt mikroautobusu, vieglo un kravas automobiļu virsbūves.
Bernardo 1936. gadā kļuva par vienīgo uzņēmuma īpašnieku un nodarbojās ar autobusu, mikroautobusu un speciālo transportlīdzekļu – pasta furgonu, ātrās palīdzības un apbedīšanas automašīnu – virsbūvju ražošanu. Kopumā trīsdesmito gadu vidū Bernardo nodarbojās ar tolaik diezgan daudzsološu virzienu – virsbūvju ražošanu pēc pasūtījuma, ko tolaik praktizēja daudzi automobiļu ražotāji, ražojot tikai šasijas, uz kurām uzstādīja trešās puses ateljē izgatavotu virsbūvi ar tās oriģinālo dizainu. Itāļi šādu ražošanu sauca par carozzeria (tas ir, burtiski par virsbūvi). Pēc šādas shēmas strādāja, piemēram, Skoda un Jozefa Sodomkas ateljē.
Šī specializācija palīdzēja Fissore ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī nostiprināt savas pozīcijas, pateicoties Itālijas armijas pasūtījumiem, kuriem Bernardo pārveidoja parastas civilās automašīnas par militārām.
Vācu okupācijas un Itālijas Sociālās republikas nodibināšanas laikā, ko vadīja hercogs Benito Musolīni, Bernardo aktīvi atbalstīja un palīdzēja partizānu kustībai, par ko tika arestēts kopā ar saviem dēliem Serdžo un Džusto. Tomēr pēc kara uzņēmums ražoja pielāgotus automobiļus – galvenokārt automobiļus, kas balstījās uz masveidā ražotiem Fiat modeļiem, bet arī reklāmas automobiļus ar košu izskatu, kas tajā laikā bija populārs un ko daudzi plaši izmantoja reklāmas kampaņās.
Četri brāļi dibinātāji šajā periodā nezaudēja savu klātbūtni, lai gan viņu mantinieki jau bija vairāk iesaistīti tiešā uzņēmuma vadībā. Bernardo pats bija Fissore prezidents līdz 1970. gadam, nākamajā gadā viņš kļuva par goda prezidentu, bet 1973. gadā kopā ar sievu traģiski nomira.
Carrozzeria Fissore savu maksimālo vērienu sasniedza 60. gados. Tolaik tajā strādāja vairāk nekā 200 darbinieku, kuri projektēja un ražoja virsbūves tādiem sporta gigantiem kā OSCA Maserati, De Tomaso, Monteverdi, TVR, Elva, Opel, FIAT un DKW Vemag.
Fiat-O.S.C.A. 1600, Fissore (1963). Foto: autowp.ru
Fiat-O.S.C.A. 1600, Fissore (1963). Foto: autowp.ru
Fiat-O.S.C.A. 1600, Fissore (1963). Foto: autowp.ru
Fiat-O.S.C.A. 1600, Fissore (1963). Foto: autowp.ru
Fiat-O.S.C.A. 1600 – Fissore (1963). Foto: autowp.ru
Faktiski Fissore joprojām bija viens no nedaudzajiem nozares uzņēmumiem, kas ražoja pielāgotas virsbūves sērijveida šasijām. Tas nelīdzinājās tādiem uzņēmumiem kā Ghia, Pininfarina, Bertone un Italdesign, taču tam bija stabila tirgus niša un lojāli klienti. Tomēr septiņdesmitajos gados uzņēmums sāka saskarties ar zināmām problēmām, kas netraucēja ietekmēt tā finansiālo stāvokli, un 1984. gadā Carrozzeria Fissore pārtrauca virsbūvju ražošanu.
Tomēr ar to stāsts nebeidzās, jo vēl 1976. gadā tam bija nedaudz nesaprotams turpinājums. Neskatoties uz to, ka Fissore joprojām pastāvēja, radās jauns uzņēmums – Rayton Fissore. Daži autobūves vēsturnieki apgalvo, ka to izveidoja Bernado Fissore meita Fernanda kopā ar vīru Džulio Malvino. Citi apgalvo, ka Rayton Fissore uzņēmumu izveidoja Bernardo dēls Grigorio. Daži sliecas uz versiju, ka viņi visi to darīja kopā. Un uzņēmums sāka (vai turpināja) nodarboties ar virsbūvēm un īpašiem automobiļiem, nodibinot savu dizaina centru.
Pirmais jaunā uzņēmuma projekts bija neparasts kupeja uz Autobianchi A112 bāzes, kas bija veidots ne kā kas cits, bet kā Porsche 928!
Foto: carrozzieri-italiani.com
Foto: carrozzieri-italiani.com
Foto: carrozzieri-italiani.com
Foto: carrozzieri-italiani.com
Foto: carrozzieri-italiani.com
Galu galā itāļi šo projektu pārdeva spāņiem, kuri plānoja šādu automobili ražot nelielās partijās. Tomēr kaut kas neizdevās, bet partneri par Rayton Fissore Autobianchi A112 “Gold Shadow” samaksāja pilnībā.
Fisora kvintesence un saulriets: Magnum
Astoņdesmito gadu sākumā “ideju laboratorija”, ko veidoja brāļu Fisores mantinieki, saprata, ka pirmais un tolaik vienīgais britu uzņēmuma Land Rover premium klases SUV nav pietiekami grezns. Tāpēc Savigliano nolēma aizpildīt plaisu un izgudrot savu velosipēdu – vai drīzāk automobili, par pamatu izmantojot saīsinātā militārā transportlīdzekļa Iveco WM 40.10 šasiju. Galu galā šāda automobiļa perspektīvas, ņemot vērā ASV tirgu un Tuvos Austrumus, bija diezgan labas.
Civilā versija IVECO-40.10W Turbo Daily 4×4 (1987). Foto: autowp.ru
Dizains tika pasūtīts diezgan slavenam holandiešu izcelsmes amerikāņu dizainerim Tomam Tjaardam (Tom Tjaarda), kurš savulaik daudz strādājis ateljē Ghia un Pinifarina. Viņa portfolio bija tādi ievērojami automobiļi kā Fiat 124 Spider un pirmās paaudzes Ford Fiesta, kā arī DeTomaso Pantera un Ferrari 365 GT California.
Visus šos dažādos konceptautomobiļus un transportlīdzekļus vieno tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors bija Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors bija Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptuālajiem automobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors bija Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Visiem šiem dažādajiem konceptautomobiļiem un transportlīdzekļiem ir kopīgs tas, ka to dizaina autors ir Tom Charda. Foto: autowp.ru
Piecu durvju virsbūves dizains izrādījās ļoti elegants, ļoti moderns un nebūt ne ekstravagants – varbūt pat pārāk mierīgs. Plastmasas radiatora “maska” ar bloķētiem lukturiem, liels motora pārsegs ar spārnu savienotāju vertikālā plaknē (kā Saab automobiļiem un mūsu “desmitniekam”), vizuāls sānu sienas sadalījums trīs apjomos….. Tomēr ar visu līdzsvaru un proporcionalitāti izskatā bija kaut kas nenotverami pašdarināts, kā padomju koncepcijās Debut, Compact un Okhta.
Spēka bāze bija telpisks karkass, uz kura bija piestiprināti ārējie paneļi. Foto: autowp.ru
Spēka bāze bija kosmosa karkass, uz kura bija piestiprināti ārējie paneļi. Foto: autowp.ru
Spēka bāze bija kosmosa karkass, uz kura tika piekārti ārējie paneļi. Foto: autowp.ru
Spēka bāze bija kosmosa karkass, uz kura tika piekārti ārējie paneļi. Foto: autowp.ru
Viena lieta ir neapstrīdama: ārēji automašīna izrādījās ļoti oriģināla un ļoti moderna. Un tas bija 1985. gads, kad mūsu stūrainais “astoņnieks” tikai sāka nobraukt no konveijera, un tam pašam Fiat bija ne mazāk stūrains Fiat Uno.
Šasija palika pilnībā Iveco – tās diferenciāļi, bremzes un balstiekārta. Tas nozīmē, ka hipotētiski, raugoties no apvidus braukšanas spēju viedokļa, transportlīdzeklis saglabā visu militāram apvidus automobilim piemītošo potenciālu.
Magnum Classic VAV – Veicolo Attacco Veloce (pārsteiguma uzbrukuma transportlīdzeklis). Foto: autowp.ru
Magnum Classic VAV – Veicolo Attacco Veloce (pārsteiguma uzbrukuma transportlīdzeklis). Foto: autowp.ru
Magnum Classic VAV – Veicolo Attacco Veloce (pārsteiguma uzbrukuma transportlīdzeklis). Foto: autowp.ru
Magnum Classic VAV – Veicolo Attacco Veloce (pārsteiguma uzbrukuma transportlīdzeklis). Foto: autowp.ru
Zem motora pārsega pamataprīkojumā, ja tā var teikt par luksusa mazās sērijas automobili, novietots divu litru turbokompresora Fiat Bialbero “četrinieks”, kas automobilim ar nosaukumu Rayton Fissore Magnum deva labu jaudu (138 ZS). Bija arī modifikācija, kas darbojās ar smago degvielu – tās motora nodalījumā tika uzstādīts itāļu turbodīzeļdzinējs VM Motori (110-120 ZS) vai Iveco Sofim (92 ZS), kura nebija arī britiem ar viņu Range Rover. Savukārt klāsta augšgalā bija versija ar 2,5 litru 160 ZS V6 no Alfa Romeo.
Standarta aprīkojumā itāļi piedāvāja visu, kā trūka angļu automašīnai – elektriskie logi, gaisa kondicionieris, audio sistēma, regulējams stūres rats….. Īsāk sakot, viņi ieguva sava veida “astoņdesmito gadu apvidus prēmiju”, proti, vācieši ar savu lielo vācu prestižo apvidus automobiļu trijnieku viņus apsteidza par veselu 15 gadu mūžību.
Kā jums patīk šis astoņdesmito gadu vidus interjers? Foto: autowp.ru
Kā jums patīk šis astoņdesmito gadu vidus interjers? Foto: autowp.ru
Un tas, acīmredzot, bija tikai automašīnas vājā puse. Bagātīgajiem Magnum laikabiedriem šāds auto tolaik vienkārši nebija vajadzīgs, izvēloties braucieniem uz kazino “septīto” BMW E32 virsbūvē, “simt divdesmit sesto” Mercedes, kādu Jaguar XJ vai Porsche 911 – jebko citu, tikai ne SUV, kas tolaik bija vienkārši nepretenciozs, paliekot muskuļotu puišu transportam, kam bija vajadzīgi gumijas zābaki, lāpsta un vinča, nevis gaisa kondicionieris un ādas salons. Jā, jā, Rayton Fissore Magnum vienkārši apsteidza savu laiku, un tā potenciālie īpašnieki labākajā gadījumā bija koledžas studenti.
Tomēr Savillijas karalistē viss nebija tik slikti: privātpersonu uzmanības trūkumu kompensēja tiesībaizsardzības iestāžu pasūtījumi – tie paši karabinieri ar prieku pieņēma jaudīgu un labi aprīkotu SUV kā dienesta transportlīdzekli.
Nu, un uzņēmumam Rayton Fissore papildus bija džokera karte, uz kuras bija uzzīmēts zvaigžņotais karogs. Jā, itāļi lielas cerības lika nevis uz skopajiem eiropiešiem, bet gan uz ASV iedzīvotājiem, kuri uz savas ādas zināja, kas ir liels un jaudīgs SUV labā konfigurācijā.
Kopš 1987. gada uzņēmumā Rayton Fissore vairs nebija Fissore ģimenes locekļu, un tas vairākkārt mainīja uzņēmuma struktūru un nosaukumu.
1989. gadā automobilis nonāca aizjūras zemēs, veicot nelielas kosmētiskās izmaiņas un saņemot jaunu nosaukumu – LaForza.Iepriekšējais
“Amerikāņu” periodā auto tika montēts pat Pininfarina ražotnēs. Foto: autowp.ru
“Amerikāņu” periodā auto tika montēts pat Pininfarina ražotnēs. Foto: autowp.ru
“Amerikāņu” perioda laikā auto tika montēts pat Pininfarina ražotnēs. Foto: autowp.ru
“Amerikāņu” periodā auto tika montēts pat Pininfarina ražotnēs. Foto: autowp.ru
“Amerikāņu” periodā auto tika montēts pat Pininfarina ražotnēs. Foto: autowp.ru
Un pats svarīgākais: zem motora pārsega atradās īsts amerikāņu V8 – tas bija piecu litru “astoņnieks” Ford Windsor ar 187 ZS un pat 320 ZS versija Ford HO no Ford Mustang. Vēlāk parādījās sešu litru (!) GM V8 Vortec ar Eaton kompresoru, kas attīstīja apstulbinošos 455 ZS. Kā tas ir, Porsche Cayenne Turbo no tālās nākotnes? Un tas vēl nav viss: tie tika savienoti pārī ar Chrysler automātisko pārnesumkārbu un jaunu transmisiju ar pastāvīgu visu riteņu piedziņas režīmu.
Bet… brīnums nenotika. Kopumā 15 “klīniskā konveijera dzīves” gados tika izgatavoti aptuveni seši tūkstoši Eiropas Magnums un amerikāņu LaForza eksemplāru – rezultāts acīmredzami nav izcils.
Un iemesli, visticamāk, slēpjas ne tikai automobiļa ārējā pieticībā un nepietiekami premium klases montāžas kvalitātē, bet arī mazpazīstamajā zīmolā Rayton Fissore, kam turklāt sāka parādīties spēcīgi konkurenti. Un runa nav par to gadu Nissan Patrol vai Mitsubishi Pajero. Neaizmirsīsim, ka deviņdesmito gadu sākumā Mercedes “kubs” saņēma civilas modifikācijas ar daudzām opcijām un jaudīgiem benzīna dzinējiem, arī Range Rover tika atjaunināts, un amerikāņu ražotāji nestāvēja mierā….. Lielie plēsēji vienkārši apēda lepno, bet mazo “itāļu” – precīzāk, atņēma viņam potenciālā īpašnieka biezo ādas maku. Tāpēc, vairākkārt mēģinājuši atgriezties un atdzimt, atspiedušies no tirgus apakšas, itāļi 2003. gadā beidzot atteicās no ieceres ražot luksusa SUV. Ironiski, ka tobrīd tādu titānu kā Porsche Cayenne, BMW X5 un Volkswagen Touareg cīņa tikai uzņēma apgriezienus. Un tie, atšķirībā no Reitona Fisora (Rayton Fissore) prāta darinājuma, noteikti bija savā laikā.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
