No pirmā acu uzmetiena klausīšanās šķiet tik vienkārša. Ir tikai jāgrib, jākoncentrējas, jāpievērš uzmanība. Tomēr praksē cilvēki saskaras ar grūtībām komunikācijā ik uz soļa, tostarp ar bērniem.
Mūsu konsultante: Ruslana Moroz, labdarības fonda “Bērnu balsis” psiholoģe, UNMC Praktiskās psiholoģijas un sociālā darba nodaļas vecākā pētniece.
Grūtības rodas vismaz pieredzes atšķirību dēļ. Ne tādā nozīmē, ka kādam ir “liela” vai “maza” pieredze – tā vienkārši ir atšķirīga. Katram ir atšķirīgas asociācijas, atšķirīgas zināšanas un līdz ar to arī atšķirīgas nozīmes. Tā iznāk, ka mēs lietojam vienus un tos pašus vārdus, kas šķiet visiem saprotami, bet pastāv iespēja, ka mēs tos saprotam dažādi. Tas ir tāpat kā ar sešinieku un devītnieku – simbols ir vienāds, bet tas ir atkarīgs no tā, no kuras puses uz to skatāmies.
Svarīgs ir arī emocionālais stāvoklis – mēs varam uztvert informāciju atšķirīgi atkarībā no tā, vai esam priecīgi, aizkaitināti, skumji, dusmīgi utt.
Komunikācija ar bērniem ir īpaša ar to, ka viņi ne tikai izjūt emocijas, bet arī mācās tās atpazīt, nosaukt, izprast to cēloņus un pārvaldīt to izpausmes. Bērni nebūt nav profesionāļi šajā jomā, tāpēc pieaugušā loma ir pēc iespējas vairāk atbalstīt un vadīt šos procesus.
Desmit padomi, kā iesaistīt bērnus komunikācijā un uzklausīt viņus:
Pievērsiet uzmanību, kad bērns uzsāk sarunu ar jums.
Ideālā gadījumā tas nozīmē atlikt malā visas darbības un uzmanīgi klausīties bērna stāstījumā. Reālajā pasaulē mammas un tēti dažkārt nevar uzreiz atbildēt, jo ir ļoti aizņemti, ļoti noguruši utt. Šādā gadījumā joprojām ir svarīgi nodibināt mierīgu un draudzīgu kontaktu ar bērnu: “Mīļais, es ļoti vēlos noklausīties šo stāstu par Skye no Puppy Patrol, bet šobrīd man vajadzīgas vēl divas minūtes, lai pabeigtu savu darbu. Uzreiz pēc tam es labprāt to noklausītos.” Sarunas laikā vislabāk ir atrasties vienā līmenī ar bērnu. Ja viņš vai viņa vēl ir mazi, pieskrējieties līdz viņa vai viņas līmenim vai paņemiet viņu vai viņu uz rokām.
Palīdziet bērnam atpazīt un virzīt savas emocijas.
Mēģiniet uztvert, ko bērns izjūt, kad viņš vai viņa stāsta jums stāstus no dienas aprūpes centra vai skolas. Pēc tam izstāstiet to skaļi, lai bērns varētu redzēt savas emocijas kā spogulī: “Vau, tas ir tik skumjš stāsts! Es arī būtu skumjš, ja mans saldējums nokristu uz zemes!”. Ja nepieciešams, ieteiksiet, ko darīt ar šo emociju: “Zini, kad man kļūst garlaicīgi, es gribu būt viens” vai “Šī situācija mani var tik ļoti sāpināt, ka man gribas raudāt”. Kad mēs nosaucam bērna emociju, bērns sāk apzināties, kas ar viņu notiek. To darot, bērns iemācīsies izveidot ķēdi starp to, kas noticis, kā viņš jūtas un kā to aprakstīt un ko ar to darīt. Ir svarīgi uzsvērt, ka visi pārdzīvojumi ir normāli: visi cilvēki ir dusmīgi, priecīgi, skumji, aizkaitināti utt. Svarīgi, lai, to darot, viņi nekaitētu citiem: “Mēs nevaram sist citus, lai cik ļoti mēs uz viņiem būtu dusmīgi. Taču mēs varam ļoti spēcīgi trāpīt bumbu vai saplēst papīra lapu, iedomājoties, ka esam dusmīgs dinozaurs!”.
Vērojiet savas reakcijas sarunas laikā
Dažreiz jūs varat neapzināti ievainot sava bērna jūtas. Piemēram, tētis var reaģēt uz bērna stāstījumu ar smiekliem, t. i., emociju/ mīlestības/ prieka smiekliem, un bērns to var uztvert kā izsmieklu. Vai arī uzacu uzacis, kas dažiem ir vienkārši no nodoma, bērnam var šķist kā vecāku neapmierinātības un nosodījuma izpausme. Tas nenozīmē, ka vecākiem visu laiku vajadzētu staigāt apkārt ar nevērīgi akmeņainu seju. Tomēr paturiet prātā, ka bērni (un ne tikai bērni) var nepareizi interpretēt jūsu emocijas. Ja pamanāt pēkšņas pārmaiņas saskarsmē un bērns kļūst noslēgts, pievērsiet uzmanību, lai noskaidrotu iemeslu.
Apzinieties atšķirīgo pieredzi
Dažreiz bērni emocionāli dalās ar vecākiem lietās, kas vecākiem šķiet pašsaprotamas, nepietiekami aizraujošas, parastas. Tad rodas kārdinājums devalvēt bērna emocijas. Piemēram, bērns satraukti saka: “Mammu, tas ir tik skaists balons!”, “Man tik ļoti niezēja brūce pēc oda koduma!”. “Jā, baloniņš ir kā baloniņš”, “tas arī man ir jaunums, man vienmēr niez” – ir svarīgi savaldīt šādas reakcijas, ja tās rullē uz mēles. Tas, kas jums ir pazīstams, bērnam var būt šoks, satraukums, atklājums. Viņa šajā pieredzē ir jāatbalsta.
Nenododiet uzticību
Bērni ar vecākiem dalās ļoti jutīgā pieredzē, un viņiem ir ļoti sāpīgi, ja vecāki to pārstāsta citiem. Piemēram, zēns pastāsta mammai, ka viņš ir iemīlējies klasesbiedrā, un pēc tam viņš dzird, kā mamma pa tālruni to pārstāsta viņa draudzenei. Mammai tas ir smieklīgs stāsts, ar kuru viņa vēlas dalīties. Bērnam tas ir noslēpums, ko viņš ir uzticējis vistuvākajam cilvēkam. Vai viņi to uzticēsies otrreiz? Vislabāk ir nepārbaudīt – vienkārši nevajag krāpties.
Sniedziet atgriezenisko saiti par rīcību, nevis par personību
Ir svarīgi sniegt atgriezenisko saiti par bērna individuālajām darbībām, nevis par bērnu kopumā. Pat tad, ja viņš vai viņa uzvedas “slikti” – kas visbiežāk nozīmē “ne tā, kā vecāki vēlētos”. Praksē tas izskatās apmēram šādi: “Es esmu neapmierināts, ka tu nesakopji, kā mēs vienojāmies”, nevis “Tu esi slinks un nekad nepildi solījumus”. Kopumā ar vārdiem “nekad”, “vienmēr” un citiem vispārinājumiem ir jābūt uzmanīgiem – tiklīdz mēs tos sākam lietot, tas nozīmē, ka mēs vairs nerunājam par atsevišķu rīcību vai situāciju, bet gan vispārinām. Negatīvs vecāku vērtējums par bērna personību bieži vien ieprogrammē bērnos negatīvus uzskatus par sevi, kas viņus pavada visu mūžu un kurus var būt ļoti grūti izskaust.
Respektējiet bērna robežas
Personības robežu ievērošana izpaužas mazās ikdienas situācijās: piemēram, kā jūs rīkojaties ar bērnu lietām. Dažkārt vecāki var bez atļaujas atdot savas meitas vai dēla rotaļlietu citam bērnam rotaļu laukumā. Viņi cenšas izskatīties pieklājīgi citu acīs, bet neņem vērā sava bērna jūtas. Šādā veidā viņš var just, ka pieaugušie lemj viņa vietā un ka viņa vēlmes un viedoklis nav svarīgs.
Palīdziet bērnam aizsargāt savas robežas
Iedomājieties, ka kāds skolotājs aizrāda par jūsu bērna izskatu – piemēram, viņš neķemmē matus un staigā “izķemmēts”. Šādā situācijā ir svarīgi, lai jūsu bērns justu vecāku atbalstu un redzētu pareizu, bet efektīvu veidu, kā sevi aizstāvēt. Viņai noteikti būs svarīgi, ja paskaidrosiet skolotājai, ka matu pīšana nav prasība skolā un neietekmē bērna mācību gaitas un spējas. Pateicoties jūsu aizstāvībai, bērns pamazām iemācīsies aizstāvēt sevi.
Neiztaujājiet
Dažreiz bērni nevēlas runāt, nevēlas dalīties savā pieredzē. Un tas ir pilnīgi normāli. Kādam uz to ir nosliece rakstura īpatnību, temperamenta dēļ. Dažreiz vecāki īpaši uztraucas par bērna noslēgtību, ja viņa brālis vai māsa, gluži pretēji, ir runīgs. Taču salīdzināt divus bērnus savā starpā nav laba doma. Salīdziniet tikai bērnu ar sevi pagātnē un balstieties ne tikai uz komunikācijas apjomu, bet arī uz citām izpausmēm. Tas ir, ja bērns sācis mazāk komunicēt, citādāk ēst, citādāk uzvesties, tas var būt iemesls bažām. Pretējā gadījumā – dažkārt bērns vienkārši jāatstāj mierā.
Parādiet piemēru
Tas patiešām darbojas. Jūs vēlaties, lai bērns nāk pie jums un dalās ar jaunumiem – dariet to arī jūs, gan ar viņu, gan ar citiem. Jūs vēlaties, lai jūsu bērns ievēro vienošanās, parādiet meistarību. Ir veltīgi gaidīt no bērna uzvedību, ko vecāki neizrāda uz sevi (un vēl jo vairāk, ja viņi izrāda pretējo).
Vecāku un bērna komunikācija bieži vien ir problemātiska, jo vecāki vēlas dzirdēt to, kas viņiem ir ērti. Un, ja tā nav, viņi ātri zaudē pacietību. Bērni vēlas, lai viņus uzklausa, vēlas, lai viņiem pievērš uzmanību un respektē viņu vēlmes. Protams, vecāki nevar un nedrīkst apmierināt visas vēlmes – viņiem ir jāierobežo, jākontrolē un jāvada bērni. Tāpēc ir jāmeklē kompromiss un vienošanās.
Vispirms – vienošanās, tad – prasības. Dažkārt es kā mediators palīdzu bērniem un vecākiem atrast kopsaucēju. Kad viņu dzīvē parādās vienošanās, tā mainās līdz nepazīšanai, un šokētie vecāki saka: “Kāds brīnišķīgs dēls man ir!”. Patiesībā viņš vienmēr ir bijis brīnišķīgs, mēs vienkārši atrodam vienošanos, un visi jūtas sadzirdēti.
Padomju laikos audzināšanas ideoloģija bija vardarbīga: nedrīkst pacelt rokas, lai nepieradinātu pie rokām, nedrīkst bērnus slavēt, lai nepārspīlētu, un tā tālāk. Tagad es arvien vairāk ievēroju, ka vecāki strādā ar sevi. Mūsdienu vecāki tik daudz mācās un apzinās, lai mainītu savus modeļus. “Es atceros, kā bija manā ģimenē, un es nevēlos to atkārtot,” viņi bieži saka.
Un arī tagad vecāki daudz biežāk vēršas pie bērnu psihologiem profilaktiski, tīri diagnostikas nolūkos, lai pārbaudītu – “vai es daru visu savās attiecībās ar bērnu?”, “vai es varu kaut ko darīt citādi?”. Agrāk es to nekad nebiju pamanījusi, bet tagad tas pamazām kļūst par normu, un es par to ļoti priecājos.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
