Darba stunda bija izklaidējoša un uzskatāma. Pusaudzis atnesa darbnīcā nelielu priekšmetu, iespieda to skavās un sāka to cītīgi zāģēt. Skolotājs jautāja, pie kā skolēns tik rūpīgi strādā. Izrādījās, ka tā ir kārtridžs.
Sitiens pa pakausi, un jaunā ieroču kalēja eksperiments tiek pārtraukts. Taču tāpat drīz vien beidzās arī skolotāja profesionālā karjera. Jūs nevarat pacelt roku pret bērnu! Un ko dara bērni?
Viņi vēlas no amata atbrīvot izglītības un zinātnes ministru Andu Čakšu. Nav brīnums, ka latviešu tautas jautrība – rezignācijas jeb, kā mēs skaisti sakām, demisijas, šosezon ir ārkārtīgi modē. Iniciatīvu lika pats Egils Levits, kurš vairs nevēlējās piedalīties prezidenta vēlēšanās, pēc tam Mārtiņš Staķis skaļi aizcirta durvis… Taču Čakšas kundze izrādījās rīvēta rullīte un negrasās apmierināt skolotāju arodbiedrības vēlmes neapmierinātas ar zemajām algām – jā, tieši tagad viņa aizbēga.
Bet kas patiesībā notiek valsts izglītības sistēmā, kāda tur, tēlaini izsakoties, ir morālā situācija? Jautājums nebūt nav dīkā, ņemot vērā, ka līdz jaunajam mācību gadam atlicis pusotrs mēnesis – un tūkstošiem vecāku un bērnu Latvijā vēl nav izlēmuši, kur doties, lai turpinātu izglītību.
Seima Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētāja Agita Zariņa-Sture vērsa uzmanību uz to, ka mūsu klašu skolēnu kopiena šobrīd ir ļoti neviendabīga – tajā ietilpst arī bērni ar īpašām vajadzībām, kuri mācās kopā ar citiem iekļaujošas programmas bērniem. programmas. Arī bērni, kuri ilgstoši bijuši mājās un tādēļ “jūtas pamesti”, nereti atgriežas pilna laika izglītībā. Tādēļ šādi skolēni dažkārt rada problēmas, atzīmēja Jaunās Vienotības parlamentārietis.
– Uzsvars tiek likts uz šīm programmām, uz atbalsta personāla stiprināšanu, – līdzšinējo skolas stratēģiju pauda Zariņas-Stures kundze, kura Valmieras ģimnāzijas direktores amatā nostrādājusi 16 gadus. Taču šis personāls diemžēl vēl nav pieejams visās izglītības iestādēs.
Kā uzsvēra komisijas vadītāja, Izglītības kvalitātes kontroles valsts dienests vērš uzmanību uz to, ka Latvijas Republikas skolās ir augsts nepamatoti kavēto mācību stundu skaits. Traucēji ir tikai riska grupa.
Briesmīgais vārds “varmāka” apzīmēja tos, kas apdraud klases mieru. Jā, tagad skolas kautiņi traģiski un nožēlojami tiek saukti par “vardarbības aktiem”.
Uz sarunu ar parlamentāriešiem ieradās uzreiz trīs departamenti – Izglītības un zinātnes ministrija, Veselības un Labklājības ministrija. Katrs atnesa savu “vīziju”. A. Zarinja-Stūre bija pat zināmā mērā neizpratnē:
– Ko es gribētu saprast – vai jums izdevās visu šo daudzumu, gan normatīvo, gan metodisko, salikt veselumā? Iekļūt kaut kādā strukturētā sistēmā, nonākt pie darbību algoritma?
Izrādījās, ka tiek gatavots tieši šāds informācijas “centrs” (kā parastajā pasaulē pārsēšanās veikšanai tiek iecelta liela lidosta), kurā būs visi materiāli par vardarbības apkarošanu. Tajā var pieteikties gan skolotāji, gan vecāki, gan paši skolēni. Beidzot jūsu autors, klausoties tikšanās skaņu celiņu, sadzirdēja veco labo vārdu “huligānisms”. Amatpersonas sāka runāt par bāriņtiesu, policiju.
Jā, mūsu laikos, striktajos 80. gados, arī teica: reģistrējieties policijas bērnu istabā. Nu tad izlem līdz apspiešanai – puikas Cēsīs, meitenes Alsviķos.
“Kāpēc tas nedarbojas”
Profilakse, uzraudzība, iejaukšanās… Skaisti vārdi, kas nozīmē “valsts apmaksāti instrumenti” – bet ne praksē.
Sarunā ar deputātiem IZM amatpersonas atzina, ka, pirmkārt, LR skolotāji nevar atpazīt vardarbības pazīmes; otrkārt, skolotājiem ir raksturīgs “augsts tolerances līmenis”. Tas pats attiecas uz sabiedrību – saka, kuru neapsauca, tas tikai stiprina raksturu!
“Skolotāji ir pārslogoti, trūkst laika,” kolēģes aizstāvēja Agita Zarinja-Stūre. – Kāda ir varbūtība, ka viņi sāks sēdēt pie datora un varbūt kaut ko pamanīs? Kad tas notiek, tad jau ir par vēlu. Viņam ir jābūt gatavam šādām situācijām.
Pēc A. Čakši nodaļas domām, “obligāts piedāvājums” visiem skolotājiem ir vardarbības skolā novēršanas kursu iziešana – reizi trijos gados.
Aizmirstā specialitāte
Tikmēr Latvijas Republikas skolās tagad vairs nav sociālo pedagogu likmju.
Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela komisijā runāja tādā ziņā, ka vajadzīgā profesija, tā teikt, tika nosmērēta ar plānu kārtiņu, tagad sociālās pedagoģijas principi, konfliktu risināšana ir tikai daži. “kredītpunkti” mācību programmā. Bet, ja pašā sabiedrībā ir akūtas sociāli ekonomiskās problēmas, tad tas var izraisīt konfliktus klasēs un gaiteņos.
Lai gan, no otras puses, arī sociālisma laikmetā visiem tā vien šķita – un arī kāda košļājamā gumija vai spilgta lupata varēja kļūt par nopietna strīda priekšmetu. Un kādi bija kautiņi meiteņu dēļ – līdz asinīm!
Tagad valsts ir pilna ar dažādām struktūrām, kas risina “grūto” bērnu problēmas, t.sk. un par Eiropas naudu. Piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kuru pārstāvēja tās pārstāve Gunita Kovaļevska, ierosināja “smagas fiziskas vardarbības” gadījumos aizliegt vainīgajiem apmeklēt skolas un pārcelt viņus uz mājmācību.
Savu vārdu teica arī Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs, kuru vada Nils Konstantinovs.
Eksperts, kurš piedalījās Dietas komisijas sēdē, problēmu ir atcēlis dramatiskā līmenī – skolā jau jāņem līdzi naži.
Vai būs vēl, aktīvists vēlētos atbildēt, – mums, protams, nav Amerika, kur pusaudži staigā ar šaujamieročiem, bet līdz ar “valsts aizsardzības dienesta” ieviešanu cietušā puse var vērsties pie kāda. vecākais brālis, kurš nāks to sakārtot, paņemdams līdzi draugus kamuflāžā.
Nu ja vēl visu pārtulko naudā, tad nozīmīgāko solījumu uz panākumiem izteica Labklājības ministrija. Kā nesen norādīja nodaļas vadītāja Evika Siliņa, vardarbības profilaksei, cietušo rehabilitācijai un tamlīdzīgi nepieciešami 19,2 miljoni eiro. Tā kā mūsu ministrs ir no premjera “Jaunās Vienotības”, tad līdzekļi, visticamāk, tiks atrasti. Vai tāds būs rezultāts…
