Diskusija par to, kāpēc Latvijā pārtika, medikamenti vai apģērbs ir dārgāki ne tikai salīdzinājumā ar citām Baltijas māsām, bet arī ar daudz turīgākiem ES radiniekiem, un vai valsts var ierobežot tirgotāju apetīti, atklāja mūsu atpalicības iemeslu dzīves līmeņa un ekonomiskās attīstības ziņā.
Kā sakārtot plauktus
Vēl jūlijā intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta panorāma” zemkopības ministrs Didzis Šmits sacīja, ka konkurence Latvijas mazumtirdzniecībā pašlaik nestrādā. “Ja jūs varat precēm uzlikt 300% uzcenojumu plus pievienotās vērtības nodokli un joprojām konkurēt, tas nozīmē, ka ir maz spēlētāju un tirgus ir sašķelts, un kaut kāda iejaukšanās šeit ir loģiska un nepieciešama.”
Dobeles dzirnavnieks, kas ir viens no lielākajiem uz eksportu orientētā tirgus dalībniekiem, ir signalizējis, ka šādi uzcenojumi pastāv. Mazie tirgus dalībnieki, kuri ir spiesti pārdot lielāko daļu uz vietas izaudzētās un saražotās produkcijas, ir praktiski bezspēcīgi, un viņu preces vienkārši tiek izmestas no kārotā plaukta. Taču mums ir likums, kas aizsargā tos, kuri ziņo par kukuļiem vai citiem pārkāpumiem. Kāpēc gan šādu kārtību neieviest tirdzniecībā?
Ministrs arī atbalstīja ideju publiskot informāciju par to, kā veidojas cenas veikalos, un sacīja, ka Konkurences padome pašlaik analizē, kā veidojas uzcenojumi piecās preču grupās, un drīzumā gaidāmi secinājumi.
Tikmēr daudzi komentētāji baidās, ka, ja valdība sāks kaut ko regulēt, būs vēl sliktāk. Ka tirdzniecība vienkārši izņems no tirdzniecības nerentablas preces, ražotājs tās apraks zemē vai izbaros dzīvniekiem, radīsies deficīts (sveika, PSRS!), un cenas tikai pieaugs, atgriezīsies melnais tirgus un tiks ieviestas kartītes. Jā, jā, jā, es atceros, kad nopirku savus pirmos džinsus par 200 rubļiem – manu algu VEF!
Lobisms vai korupcija?
Taču šķiet, ka eksperti paniku rada veltīgi. Šobrīd diez vai ir iespējams deficīts, drīzāk gan pārprodukcija. Taču valdības iejaukšanās cenu veidošanas procesā šķiet utopiska. Un ne tikai šī iemesla dēļ.
Aivars Strakšas, bijušais Latvijas dzelzceļš viceprezidents portālā Pietiek jautā: “Vai nav tā, ka problēmas avots ir mūsu politiskās elites nekompetence ekonomikas jomā, ko vēl papildus kropļo atsevišķu nozaru pārspīlēts lobisms? Vai valsts ekonomika var normāli funkcionēt, ja visspēcīgākais lobijs valstī ir maksātnespējas administratoru, azartspēļu organizatoru un to, kas īsteno ES un valsts investīciju projektus, lobijs. Arī tirgotāji nav atstumti malā. Kur beidzas saprātīgs lobisms un kur sākas korupcija?” viņš teica.
Viņš atgādina, ka papildus augstajām cenām, kas iztukšo iedzīvotāju maciņus, lielie un nekontrolētie tirdzniecības tirgus dalībnieki ir bīstami vēl viena iemesla dēļ. Bažas rada Polijas un Lietuvas preču dominējošais īpatsvars Maxima un Lidl veikalu tīklos. Tas ne tikai grauj mūsu ārējās tirdzniecības bilanci, iegrūžot valsti parādos, bet arī negatīvi ietekmē Latvijas pārtikas ražošanu – mūsu tradicionālo nozari. Ārvalstu investoriem piederošas mazumtirdzniecības ķēdes ir ekonomikai kaitīga parādība, bet, diemžēl, neizbēgama, jo tās ir apveltītas ar ES ikonu – vienoto tirgu. Fakts ir tāds, ka ārvalstu kapitālisti izņem naudu no Latvijas ekonomikas, gūstot peļņu. Ja latviešiem būtu lieli tirdzniecības tīkli arī Lietuvā un Polijā, problēmu nebūtu. Bet tā nav.
Starp risinājumiem, kā ierobežot tirgotāju alkatību, autore piedāvā reorganizēt Konkurences padomi, padarot to daļēji atbildīgu par nepamatotu cenu paaugstināšanu. Atgriezties pie sarunas par tirgus daļu noteikšanu mazumtirdzniecības tīkliem. Visbeidzot, atņemt licenci alkohola tirdzniecībai tiem tirgotājiem, kuru plauktos pamatpreču grupā nav 70 % vietējās produkcijas un kuru uzcenojums ir lielāks par 25 %.
Izvilkt tesmeni un nesaņemt nagu
Bet tā ir lirika, bet realitāte ir tāda, ka, jo augstākas cenas mazumtirdzniecībā, jo vairāk valsts iekasē PVN un jo ātrāk papildinās valsts kase. Paradoksālā kārtā iznāk, ka valstij ir izdevīgi saglabāt iedzīvotājus nabadzīgus.
“Ungārijas un Horvātijas valdības, kas noteica cenu griestus noteiktām pārtikas produktu grupām, ir rīkojušās vissociālistiskākajā iespējamajā veidā. Dažās valstīs valdības vienojās ar lielveikalu ķēdēm, ka veikali nepaaugstinās cenas. Tā ir rīkojusies Francija un Slovākija. Bulgārija ir izstrādājusi “cenu salīdzināšanas rīku”, lai pircējs varētu uzzināt, kurā veikalā cenas ir zemākas.
Kāpēc Latvijas iestādes to nevar? Tāpēc, ka tās jau pašā kapitālisma atdzimšanas sākumā Latvijā parakstījās par savu bezpalīdzību un pierakstījās doktrīnai, ka “tirgus visu izlemj un līdzsvaro”. Rezultātā uz Latvijas ekonomikas zaļajām pļavām sāka brīvi ganīties vesels svēto govju ganāmpulks. Tās, pirmkārt, ir skandināvu bankas, kuru alkatība bija viens no 2008. gada krīzes cēloņiem, bet kuras atšķirībā no parastajiem kredītņēmējiem un uzņēmumiem neuzņēmās nekādu atbildību par to. Un tās joprojām nevar piespiest kreditēt vietējos uzņēmumus. Tās ir lielas ārvalstu mazumtirdzniecības ķēdes. Tie ir būvniecības uzņēmumi un karteļi, kas tomēr pēdējos gados no svēto govju kategorijas ir pārcelti uz grēkāžu stalli. Tie ir svētie ziloņi – aizsardzība, kultūra un pats valsts aparāts, kas neražo, bet patērē līdzekļus. Tas ir jau minētais tiesu izpildītāju institūts. (Vēl viens Latvijas paradokss – pastāv sabiedrības priviliģētā šķira, kas dzīvo no tā, ka, jo vairāk valstī ir bankrotējušu uzņēmumu, jo viņiem ir izdevīgāk). Tā ir “lidojošā govs” – airBaltic, kas slauc pašu valsti. Visbeidzot, ir uzņēmumi, kuriem, ironiskā kārtā, pati valsts regulē tarifus.
Valsts nav svētāka par tirgotājiem
Juris Pūce, politiķis:
“Es neesmu no tiem, kas uzreiz vaino tirdzniecības tīklus. Ir otrs faktors, kas ne mazākā mērā veicina pārtikas cenu pieaugumu – regulētie tarifi.
Mums ir regulēti tarifi, kas visam nepārtraukti pieaug. Neskatoties uz to, ka siltuma cena ir samazinājusies, tarifi ir palikuši gandrīz tādi paši kā pagājušajā rudenī. Tas arī izraisa inflācijas pieaugumu. Un šeit mums par to ir jādomā. Pusi no inflācijas, kas mums šobrīd ir, nav izraisījis tirgus, bet, teiksim, valsts. Jo šie uzņēmumi pieder valstij un pašvaldībām. Viņi joprojām uztur augstas cenas. Mums ir jādomā, vai ir kādi faktori, kas varētu likt šiem uzņēmumiem pārskatīt savu cenu politiku.”
Divi Latvijas neizpildīto pasūtījumu pīlāri
Ir divi iespējamie iemesli, kāpēc Latvija ekonomikas ziņā atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, bet iedzīvotāju labklājības ziņā atpaliek ES reitingos. Pirmais iemesls ir tas, ka mūsu valdību tradicionāli vada nevis profesionāļi, bet gan politisko partiju iecelti cilvēki, kuri neko nezina par ekonomiku un finansēm (izņemot finanses, kas ziedojumu veidā nonāk partiju kasēs). Pretējā gadījumā būtu iespējams atrast instrumentus un sviras, lai piespiestu bankas un citus dominējošos uzņēmumus samazināt savus apetītes apetītes, dalīties ar sabiedrību ar daļu savas bagātības un dalīties ar uzņēmējdarbību saistītā riska.
Bet tā nav tikai nekompetence, tā ir alkatība. Galu galā bez ziedojumiem partijām ir arī valstij piederošo lielo enerģētikas uzņēmumu, un ne tikai, dividendes, kas tiek izmantotas, lai lāpītu caurumus valsts budžetā, tādējādi veicinot inflāciju. Taču arī šeit varas iestādes saņem bonusu – šo uzņēmumu tarifi un cenas velk nodokļu pieaugumu tvaika vilcienā – valsts nekļūst bagātāka, bet nodokļu iekasēšanas plāni ik pa laikam tiek pārpildīti – lūk, vēl viens Latvijas paradokss.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
