Elektrība Latvijā ir dārga un būs dārgāka

Latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju aizraušanās ar Saules bateriju uzstādīšanu pagaidām nedod pat tik daudz elektrības, lai tā nosegtu elektrības patēriņa pieaugumu dažādu dzesēšanas iekārtu darbināšanai.

Zaļā enerģētika pagaidām producē galvenokārt stāstus par lētāku enerģiju nezināmā nākotnē. To uzdevums ir samierināt ar dārgāku elektrību tagad un vēl nepārskatāmu laiku uz priekšu. Tajā skaitā samierināt Baltijas iedzīvotājus ar to, ka šeit elektrība ir un paliks visdārgākā Eiropā vai vismaz tajā Eiropas daļā, par kuru salīdzinājumu nodrošina NordPool birža. Nav nopietni runāt par Latvijas rūpniecības konkurētspēju ar kaimiņvalstīm, kurās elektrība caurmērā 2-3 reizes lētāka nekā Latvijā. Vismaz vienā gadījumā Latvijai slikti, ka elektrības cena aug citā valstī. Proti, Vācijā, ar kuru Latvija nekonkurē, bet sadarbojas dažādu “skrūvīšu” izgatavošanā mašīnām, iekārtām un citām precēm, kam Vācija spējusi izcīnīt noietu pasaulē. Ja Vācija zaudēs vai nu tirgu, vai uzņēmumus, kuri pārvietosies uz valstīm ar lētāku elektroenerģiju (ar drošāku, saprotamāku energosistēmu) , tad Latvijai saruks iespējas apgādāt šos uzņēmumus ar saviem pusfabrikātiem.

Lēkāšana uz vietas, bet aizvien augstāk

Elektrības biržu cenu aktuālais grafiks atgādina augstāku un dažbrīd zemāku palēkāšanu, paliekot uz vietas. Jūlijā katru nedēļu biržas cenai nāca pa pāris procentiem klāt, bet nupat aizvadītajā nedēļā vidējā elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena Baltijas valstīs samazinājās par 5% līdz 96,65 eiro par megavatstundu (EUR/MWh) vienoti visā Baltijā. Tāds, lūk, izradījies rezultāts vidējo diennakts cenu lēkāšanai starp 57 un 153 EUR/MWh. Savukārt šī nedēļa iesākusies ar 128,06 EUR/MWh 5. augustā (sk. ievadattēlu).

Cenu pieauguma atslābums tiek izskaidrots ar vēsāku un vējaināku laiku, kas samazinājis elektrības patēriņu dzesēšanas iekārtās un palielinājis elektrības ražošanu vēja darbinātajos elektrības ģeneratoros. Rezultātā Nord Pool sistēmā kopumā cena pazeminājusies par 3% līdz 24,11 EUR/MWh, kas četras reizes lētāk nekā Baltijā. Divdesmit gadu laikā kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā nav bijis iespējams uzbūvēt elektropārvades kabeļus un piegādāt Latvijai lēto elektrību, kas tika solīta apmaiņā pret Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanu Lietuvā. Aktuālais aizbildinājums tāds, ka līdz 31. augustam ieplānoti remontdarbi Somijas un Igaunijas starpvalstu savienojumam EstLink 2. Tādējādi no kopējās Somijas un Igaunijas starpvalstu savienojumu uzstādītās jaudas – 1 016 megavatiem (MW) līdz šī mēneša beigām būs pieejami tikai EstLink 1 pārvadītie 358 MW visām Baltijas valstīm.

Pagājusī nedēļa beidzās Igaunijas izcelsmes elektrības tirgotāja Baltijā “Enefit” brīdinājumu, ka nekāds elektrības biržas cenu kritums nepienāks arī septembrī, kad EstLink 2 remontam būtu jābūt pabeigtam. “Reālistiskais scenārijs paredz, ka tuvāko sešu mēnešu laikā vidējās mēneša cenas Latvijas cenu zonā svārstīsies no 76 līdz 120 eiro par megavatstundu,” pauda “Enefit” juridisko klientu segmenta vadītājs Raimonds Vērdiņš. Dzesēšanas iekārtu darbināšanas radītais pieprasījums pēc elektrības uzturēs augstu elektrības cenu līdz brīdim, kad šādas cenas uzturēšanai pārņems apsildes iekārtu radītais elektrības pieprasījums un tā sezonu pēc sezonas, gadu no gada.

Ko apgalvo oficiālā versija

Situācijai būtu jāmainās pēc tik ilga laika, cik ilgu laiku prasīs saules un vēja enerģijas ieguves jaudu kāpināšana līdz tādam apjomam, kādu tagad nodrošina termoelektrostacijas, kas dedzina dabasgāzi. Hidroelektrostacijas kā Latvijas enerģētikas balsts jeb lētas elektroenerģijas avots netiek noliegtas, bet ietītas atrunās, ka tās pat aritmētiski dod labi ja pusi no Latvijā patērētās elektrības. Īstenībā šis devums vēl mazāks, jo daudz elektrības tiek saražots palu laikā. Tad nav iespējams uzkrāt ne elektrību, ne ūdeni tās iegūšanai vēlāk. Dažus mēnešus gadā Latvijai ir jātiek vaļā no elektrības, pārdodot to citām valstīm, bet visā pārējā laikā elektrība jāpērk. Tāpēc vajadzīgas ne vien elektropārvades līnijas pāri robežām, bet arī elektrības tirdzniecības sistēma, kādu uztur NordPool.

Milzīgās atšķirības elektrības cenās starp sistēmas aptvertajām valstīm NordPool ne diktējot un ne organizējot, bet tikai uzskaitot. Elektrības pašizmaksa Latvijā nekļūtu zemāka, miksējot elektrības ražošanu tikai no vietējiem avotiem. Oficiālais viedoklis tāds, ka elektrības cenas tad būtu vēl augstākas bez importētās elektrības un enerģētika ciestu arī no neiespējamības tikt vaļā no palu laikā saražojamās elektrības. Ja tādai elektrībai noieta nebūtu, tad nāktos elektrību neražot, bet atvērt Daugavas hidroelektrostaciju slūžas ūdens notecināšanai.

Vācijā sapratuši, ka “zaļa” enerģētika ir švaka enerģētika

Šaubas par oficiālo viedokli stiprina ziņas no ārzemēm, kas daudz tālāk tikušas atjaunīgo energoresursu apguvē, bet nebūt ne elektrības ieguvē par patērētājiem izdevīgām cenām un citiem nosacījumiem. Šveices pamanāmākās avīzes “Neue Zürcher Zeitung” ekonomiskais pielikums “NZZ Wirtschaft & Finanzen” 2. augustā dalījās ar savai kaimiņvalstij veltītu rakstu zem virsraksta “Enerģijas cenas: Vācijas rūpniecības uzņēmumi flirtē (liebäugeln) ar emigrāciju”. Avīze atklāja sava interneta izdevuma statistiku, ka tieši šis raksts kļuvis par vislasītāko pēdējo 24 stundu laikā pirms rakstu lasāmības salīdzināšanas.

NZZ Wirtschaft & Finanzen

Rakstu ilustrē vēja rotors magoņu laukā (sk. šo attēlu) ar parakstu, ka “jaunu atjaunojamo energoresursu un ūdeņraža piedāvājumu izstrāde uzņem apgriezienus, taču DIHK kritizē, ka tā neraisa uzticību”. DIHK ir abreviatūra tradicionāli varenajai un cienījamai uzņēmēju organizācijai, arī Latvijā pārstāvētajai Vācu rūpniecības un tirdzniecības kamerai. Pavasarī tā aptaujājusi 3 283 uzņēmējus un saņēmusi atbildes, ka 37% aptaujāto apsverot iespējas vai nu samazināt ražošanas apjomu, vai pārvietot ražošanu uz citām valstīm. Turklāt starp lielo uzņēmumu pārstāvjiem par šādiem nodomiem atzinusies puse aptaujāto. Un to visu izraisījusi Vācijas valsts politika enerģētikā.

DIHK savas aptaujas jeb Vācijas valsts politikas rezultātus rezumē ar tādiem vārdiem, ka “Vācijas ekonomikas uzticība enerģētikas politikai ir nopietni iedragāta. Politiķiem vēl nav izdevies parādīt uzņēmumiem perspektīvu uzticamai un pieejamai energoapgādei.” Izradās, ka ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā uzņēmēji un visa sabiedrība brīnās, kā tas var būt, ka “lai gan elektroenerģijas un gāzes iepirkumu izmaksas atkal ir samazinājušās, enerģijas cenas Vācijā saglabājas augstā līmenī salīdzinājumā ar starptautiskajiem standartiem”. Ne tikai Baltijā jācieš no atomelektrostacijas slēgšanas sekām: “Līdz ar kodolenerģijas ražošanas pārtraukšanu, ar atteikšanos no ogļu elektroenerģijas un no jaunām gāzes elektrostacijām un līdz ar neskaidrībām par elektroenerģijas piegādes drošību nākotnē enerģētikas problēma vienmēr paliks par ilgtermiņa slogu. Jaunu atjaunojamo energoresursu un ūdeņraža piedāvājumu izstrāde uzņem apgriezienus, taču tā neizraisa uzticību.”