Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pērn samazinājies līdz 26,5%

Ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā Latvijā samazinājās par 0,1 procentpunktu – līdz 26,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), otrdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009.gada, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā kopš 2016.gada, ar nelielu izņēmumu 2019.gadā, ir bijis ar pieaugošu tendenci, tostarp 2016.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā bija 20,7% no IKP, 2018.gadā – 24,2% no IKP, 2020.gadā – 25,5% no IKP, 2021.gadā  – 26,6% no IKP, bet 2022.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars samazinājās līdz 26,5% no IKP.

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas īpatsvars 2022.gadā ir samazinājies Igaunijā – par vienu procentpunktu, salīdzinot ar 2021.gadu, veidojot 18% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars pieauga par 2,7 procentpunktiem un sasniedza 25,8% no IKP.

Sauka skaidroja, ka Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars rādītājs kopš 2009.gada, kad tika sākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apmērs Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijā un Igaunijā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2022.gadā bija aplokšņu algas, kas Latvijā veidoja 46,7% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā – 44,5%.

Neuzrādītie ieņēmumi Latvijā 2022.gadā veidoja 29% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādīto darbinieku komponente – 24,3%. Neuzrādītie darbinieki Igaunijā 2022.gadā veidoja 28% no kopējās ēnu ekonomikas, bet neuzrādītie ieņēmumi – 27,5%. Savukārt Lietuvā 2022.gadā nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente bija neuzrādītie ieņēmumi, kas veidoja 36,5% no kopējās ēnu ekonomikas, sekoja aplokšņu algas ar 34% un neuzrādīto darbinieku komponente ar 29,5%.

Vidējās algas daļa, ko uzņēmēji slēpj no valsts, jeb aplokšņu algas, 2022.gadā Latvijā salīdzinājumā ar 2021.gadu pieauga par 1,2 procentpunktiem un sasniedza 25%. Šis ir augstākais aplokšņu algu apjoms Latvijā kopš 2013.gada.

Vēl lielāks aplokšņu algu pieaugums 2022.gadā ir vērojams Lietuvā, kur salīdzinājumā ar 2021.gadu aplokšņu algas ir palielinājušās par 3,8 procentpunktiem, sasniedzot 20%. Savukārt Igaunijā aplokšņu algas 2022.gadā ir nedaudz mazinājušās – par 0,2 procentpunktiem, veidojot 16,8%. Sauka skaidroja, ka aplokšņu algu apmērs joprojām ir izteikti lielāks Latvijā, lielā mērā izskaidrojot arī kopējās ēnu ekonomikas atšķirības, sevišķi starp Latviju un Igauniju.

Ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā, 2022.gadā, salīdzinot ar 2021.gadu, vērojams samazinājums gan Latvijā, gan Igaunijā. Proti, vidējā ienākumu daļa, ko uzņēmēji slēpj no valsts, 2022.gadā Latvijā bija 16,3%, kas ir samazinājums par 2,3 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2021.gadu, bet Igaunijā – 11,1%, kas ir samazinājums par vienu procentpunktu.

Lietuvā salīdzinājumā ar 2021.gadu ienākumu neuzrādīšana palielinājusies par 2,9 procentpunktiem un 2022.gadā sasniedza 19,7%. Lietuvā 2022.gadā bija vērojams pieaugums arī darbinieku neuzrādīšanas apjomā, proti, pieaugums bija par 5,5 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2021.gadu, sasniedzot 14,4%. Tādējādi visās trijās ēnu ekonomikas galvenajās kompenentēs šie ir augstākie rādītāji Lietuvā kopš tiek mērīts ēnu ekonomikas apmērs Baltijas valstīs.

Darbinieku neuzrādīšanas apmērs 2022.gadā, salīdzinoši ar 2021.gadu, par par 0,4 procentpunktiem ir pieaudzis arī Latvijā, sasniedzot 11,1%, bet Igaunijā samazinājies līdz 9,5%, kas ir kritums par vienu procentpunktu.

Papildus mērījumiem attiecībā uz reģistrēto uzņēmumu iesaistīšanos ēnu ekonomikā pētījuma autori aprēķina arī nereģistrētās uzņēmējdarbību proporciju Baltijas valstīs. Pēc pētījuma datiem, preču vai pakalpojumu daudzums no kopējā apjoma, ko sniedz nereģistrētie uzņēmēji Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, 2022.gadā bija attiecīgi 8,5%, 9,5% un 6,3%.

Atbilstoši pētījuma rezultātiem vispārējais kukuļdošanas līmenis (procents no ienākumiem, ko uzņēmumi maksā neoficiālos maksājumos lai “nokārtotu lietas”) 2022.gadā salīdzinājumā ar 2021.gadu ir samazinājies Lietuvā – par 1,9 procentpunktiem, kā arī Igaunijā – par 0,6 procentpunktiem, attiecīgi veidojot 10,4% un 6,4%. Latvijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2022.gadā sasniedza 9,4%, kas ir pieaugums par 0,2 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2021.gadu.

Pētījuma rezultāti arī parāda, ka visās Baltijas valstīs 2022.gadā, salīdzinot ar 2021.gadu, ir nedaudz samazinājies vidējais procents no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu, proti, Latvijā vērojams samazinājums par 0,1 procentpunku – līdz 7,9%, Lietuvā – par 1,1 procentpunktu, veidojot 6,6%, bet Igaunijā – par 1,9 procentpunktiem, šai ēnu ekonomikas komponentei samazinoties līdz 2,1%.

Augstākais ēnu ekonomikas līmenis 2022.gadā Latvijā bija Rīgas reģionā un Vidzemē, bet starp nozarēm augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecībā. Sauka uzsvēra, ja kopš 2015.gada ēnu ekonomika būvniecības nozarē Latvijā samazinājās, tad 2021.gadā nozarē bija vērojams ēnu ekonomikas īpatsvara pieaugums. Proti, 2015.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecībā bija 40%, 2016.gadā – 38,5%, 2017.gadā – 35,2%, 2018.gadā – 34,1%, 2019.gadā – 30,7%, 2020.gadā – 28,7%, bet 2021.gadā – 31,2%. Savukārt 2022.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecībā salīdzinājuma ar 2021.gadu palielinājās vēl par 3,3 procentpunktiem un sasniedza 34,5%.

Ēnu ekonomikas īpatsvars 2022.gadā mazumtirdzniecībā Latvijā sasniedza 30,5% (2021.gadā – 29,8%), pakalpojumu sektorā – 28,6% (27,5%), ražošanā – 23,9% (25%), bet vairumtirdzniecībā – 20,5% (24,4%).

Pētījumā arī secināts, ka uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Skalā no viens līdz pieci, kur “pieci” nozīmē ļoti lielu apmierinātību, 2022.gadā apmierinātība ar VID Latvijā  veidoja 3,6, kas ir tāpat kā 2021.gadā, bet Lietuvā – 3,61 (2021.gadā – 3,56) un Igaunijā 3,81 (2021.gadā – 3,74). 

2022.gadā, salīdzinot ar 2021.gadu, visās Baltijas valstīs palielinājās uzņēmēju apmierinātība ar valsts nodokļu politiku – no 2,7 līdz 2,76 Latvijā, no 2,81 līdz 2,99 Lietuvā, un no 3,02 līdz 3,13 Igaunijā. 

Pieaugusi arī uzņēmēju apmierinātība ar biznesa regulējuma kvalitāti – Latvijā no 2,98 2021.gadā līdz 3,11 2022.gadā, Lietuvā – no 2,89 līdz 2,97, bet Igaunijā – no 3,25 līdz 3,44. 

Savukārt apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem Latvijā 2022.gadā saglabājās 2021.gada līmenī – 2,89 no pieciem punktiem. Igaunijā tā pieaugusi no 2,51 līdz 2,7, bet Lietuvā samazinājusies no 2,91 līdz 2,86.

Tāpat pētījuma rezultāti parāda, lai gan jaunāki un mazāki uzņēmumi proporcionāli vairāk iesaistās ēnu aktivitātēs, nekā lielāki un vecāki uzņēmumi, kopējais pienesums ēnu ekonomikas apmēra veidošanā ir tieši lielākiem uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 darbiniekiem un gada apgrozījumam pārsniedzot 500 000 eiro, uzsvēra Sauka. Šāda tendence ir tieši saistīta ar to, ka lielākie uzņēmumi, lai arī ēnu ekonomikā iesaistās proporcionāli mazāk, tomēr apgroza daudz lielākus finanšu līdzekļus.

Pētījuma autori norāda, ka vairāk nekā desmit gadus veidojot ēnu ekonomikas indeksu Baltijas valstīs, tiek uzsvērts, ka ir svarīgi, lai pie ēnu ekonomikas mazināšanas tiktu pieiets gudri un kompleksi, piemēram, nodrošinot koordināciju starp dažādām ministrijām un to pakļautībā esošām iestādēm, datu apmaiņu un savietojamību, kā arī spēju rast jaunākus, modernākus risinājumus cīņai pret ēnu ekonomiku. 

Tāpat pētījuma autori uzsvēruši, ka ēnu ekonomiku nav iespējams mazināt tikai ar represīvām metodēm. Proti, lai arī tas ir sarežģītāk un var prasīt vairāk laika, politikas veidotājiem tomēr ir jāiegulda daudz lielāks darbs, lai veicinātu uzņēmēju vēlēšanos nodokļus maksāt labprātīgi, piemēram, pašiem politikas veidotājiem demonstrējot efektīvāku nodokļu izlietošanu uzņēmēju un plašākas sabiedrības interesēs, kā arī caurskatāmāku valsts un pašvaldības iestāžu darbību, piemēram, bez korupcijas ēnas. 

Sauka pauda uzskatu, ka joprojām būtu arī jāstrādā pie tā, lai sabiedrības acīs tiktu taisnīgāk un arī ātrāk iztiesāti korupcijas un citi ekonomikas noziegumi, kā arī jāturpina darbs pie uzņēmējiem draudzīgākas, paredzamākas biznesa vides, tostarp nodokļu politikas. Pretējā gadījuma Sauka neredz iemeslus, kāpēc ēnu ekonomika Latvijā turpmākajos gados varētu mazināties.

Vērtējot jaunākos ēnu ekonomikas datus, Sauka atzina, ka, ņemot vērā, ka ēnu ekonomikas apmērus Latvijā nemazinās jau ilgāku laiku, būtu nopietni jāpārdomā pieeja tās mazināšanā. Kopējais ēnu ekonomikas īpatsvars norāda uz ilgstoši nerisinātām problēmām, kas nav problēmas tikai kādas vienas vai vairāku nozares ietvaros – galvenie ēnu ekonomikas cēloņi un dzinuļi pēc būtības ir līdzīgi. 

Tāpēc, pretēji politikas veidotāju iepriekš praktizētajai pieejai ēnu ekonomikas mazināšanā koncentrēties uz atsevišķām nozarēm, piemēram būvniecības vai veselības nozarēm, Saukas ieskatā, sākumā būtu jāievieš horizontālie pasākumi, kas ir būtiski uzņēmējdarbības vides un uzņēmēju nodokļu morāles jeb vēlmes labprātīgi maksāt nodokļus uzlabošanai.

“Lai spētu īstenot šādus sarežģītus pasākumus un spētu ieviest izmaiņas ēnu ekonomikas dinamikā, būtu jāsāk tieši ar kopējās valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanu, lai ar sarežģītiem problēmjautājumiem strādātu iespējami kvalificētāki cilvēki. Tas ir svarīgi ne tikai ēnu ekonomikas mazināšanai, bet arī daudzu citu problēmjautājumu risināšanai, tostarp veselības un izglītības sistēmas pilnveidošanai,” atzīmēja Sauka.

“SSE Riga” pētījums “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs” tiek noteikts reizi gadā, izmantojot Baltijas valstu uzņēmēju aptaujas. Pētījuma autori ir “SSE Riga” Ilgtspējīga biznesa centra direktors profesors Sauka un “SSE Riga” profesors Tālis Putniņš. Lai aprēķinātu ēnu ekonomikas lielumu procentos no IKP, indeksā ir iekļauti aprēķini par neuzrādītajiem uzņēmējdarbības ienākumiem, nereģistrētajiem vai slēptajiem darbiniekiem, kā arī neuzrādītajām “aplokšņu” algām.