Premjerministrs Leokādijs Mieriņš izdeva pavēli, kurai bija pakļauti visi koalīcijas locīkļi. Proti, 23. jūnijā visiem būs pulcēties Mieriņa personiskajā lauku īpašumā “Lauku pionieris”, lai tur svētītu gada jautrākos svētkus – Jāņus. Tā kā neviens nesaprata, kurš ietilpst un kurš neietilpst koalīcijā, ieradās visi Saeimas deputāti, sākot ar neatkarīgo Galeriju Zašibailo un beidzot ar nevienam nevajadzīgo, tomēr televīzijā vizuāli noderīgo Krapsīti Briksīti-Brikšuvāli.
Visi zināja, ka Leokādijs Mieriņš kopš bērnības sapņoja par jūru, glītrakstīšanas stundu laikā zem sola slepus lāpīdams tīklus un vērdams reņģes. Šī mīlestība pārgāja arī uz studiju gadiem vietējā palīgaugstskolā, pēc tam – uz darba vietām Saeimā un Ministru kabinetā. Viņš nevarēja atmest šos vaļaspriekus, tāpēc, muļķīgi smaidīdams, turēja rokas zem galda, ķidāja reņģes un vadīja MK sēdes.
Kad veselības ministre Skalpelīte Mangaļsala reiz pajautāja, kāpēc viņam tā smird kājas, viņš atbildēja, ka Skalpelīte kļūdās, jo tā var smirdēt tikai reņģes, un, mazliet sadusmojies par ministres nekompetenci, uzbļāva viņai, sak, savāc savas kovidvakcīnas un lasies ravēt zemenes, pēc tavas vietas tīkotāji jau stāv rindā aiz vannasistabas durvīm!
Bet ne par to mūsu stāsts. Vienvārdsakot, ņemot vērā premjera Mieriņa bērnības sapņus, Jāņu viesi izdomāja uzdāvināt mājastēvam piepūšamo baseinu ar peldošu papardes krūmu pa vidu. Piekabināms motors visu laiku taisīja viļņus, baseina malās bija uzbūvētas mazas ostiņas, valsts uzņēmumiņi, pasažieru transportieris, rēdervēdereja un muitiņa. “Tas pieredzei,” priecīgi čivināja finanšu ministrs Ašendrātens, mudinādams Mieriņu iesaistīties interaktīvajā treniņā ar nosaukumu “Kā uzsist gaisā valsts uzņēmumus”.
Bet nebija jau laika, jo nācās klāt galdu, kam ēšanas veltes bija sagādājuši nabadzīgie Saeimas deputāti, kanceleju vadītāji un citi utubungas. Kā tik tur nebija! Nebija melno ikru un fuagra, nebija sarkano skudru čatnija un tarakānu filejas. Toties Mieriņš uzlika sakaltuša siera cibiņu, izglītības ministre Adrenalīda Krūzīte nepažēloja aizpērnā gada marinētās mušmires, ko viņai bija uzdāvinājuši skolēnu vecāki pateicībā par likvidētajām skolām, bet apvienotais zivkopības un zemkopības ministrs Dzindzis Švirksts lepni dalījās ar norvēģu sniega krabjiem – tik aktīvi dalījās, ka pat lāstekas no spīlēm nokrita.
Kad visi bija paēduši, kultūras ministrs Mauris Puncītis ierosināja mesties papardes zieda meklēšanā. “Ko par to teiks Stambulas konvencija? Vai tā nebūs vardarbība pret sievietēm?” politiski tālredzīgi ierunājās Leokādijs Mieriņš. “Mēs vēl neesam ratificējuši to konvenciju!” taisnīgi iekliedzās satiksmes ministrs Džons Jokupēterkalns. “Un nevar vēl zināt, pret ko tās vardarbības būs vairāk – varbūt tieši pret vīriešiem,” jau klusāk viņš pabeidza savu revolucionāro domu, ciešāk sajozdams dārgo plastmasas jostu, kas par godu Jāņiem bija izrotāta ar jāņtārpiņiem.
Balsojumā piedaloties deputātiem, kuri vēl nebija paspējuši ar šmakovkas palīdzību uzlikt nepareizos ielāpus uz vakar iesāktā atvaļinājuma radītajiem ieplēsumiem, tika izlemts, ka nekādu papardes ziedu te nebūs, jo, raugi, pirmkārt, tas nebūs iekļaujoši, bet otrkārt – dzīvesbiedru regulēšanas kārtība vēl nav likumiski un juridiski ieviesta. Ja kādam sagribēsies atcerēties sava atavisma jaunībslaikus, varēs droši iet peldēt Mieriņa baseinā un aplūkot papardes lapas. Varbūt tur kaut kas arī ziedēs.
“Draugi, nav labi,” brīdinoši ierunājās Mieriņš, jo muzikanti no Pļepermuižas bija aizdzērušies jau pa ceļam uz “Lauku pionieri”. Tāpēc ekonomikas ministre Ilzīte Milzīte ierosināja sarīkot diskotēku tuvīnajos kapos. Galu galā, paši līgotāji taču var dziedāt Jāņu diskodziesmas, un kapos ir īstā vieta, kur pieminēt senčus – līgotājus!
“Protams!” iesaucās Saeimas priekšsēdis Edvaris Smilšupēda un, izmantojot tradicionālo haosu, sāka apstaigāt kapu kopiņas, lai pierunātu dusošos pamosties un pieņemt viņa autogrāfu uz rokas, muguras vai miršanas apliecības. Visi priecīgi piekrita, jo saulgriežos notiek ne tikai tādas lietas vien. Pēc mirkļa Mauris Puncītis aši pārķēra iniciatīvu un spēcīgā tenorā pikanti un nerātni iedziedājās:
Dod, Dieviņi, lietum līt,
Nejās puiši pieguļā;
Būs manam lācīšam
Stabulīte mutītē.
“Nesapratu… Kāda stabulīte?” Galerija Zašibailo kautri pārvaicāja, bet bijušais diplomāts Rūdiņš Brēmamēba, kurš bija nejauši nomaldījies no pareizajiem jaunlatviešu ceļiem, aprāva Galeriju pusvārdā, aizrādot, ka beidzot jau nu gan vajag painteresēties, ko nozīmē alegorijas, metaforas, pārnestās nozīmes un citi latviešu valodas figuranti.
Vēstures annāles klusē, kas notika tālāk. Ar nākotnes pareģes Šmaramagdalēnas palīdzību vien uzzinājām, ka vismaz viens Jāņu festivāla dalībnieks kapos tomēr bija atradis savu atraitnes, piedodiet, papardes ziedu un – līdzeni pēc deviņiem mēnešiem – svītrainā laimes krekliņā piedzima mazs matrozītis ar izteiktu tieksmi kļūt par kapteini. Visiem nezin kādēļ šķita, ka viņš ir līdzīgs Leokādijam Mieriņam: matrozītim bija balti mati, muļķīgs smaids un brilles uz acīm…
Laimīgie vecāki mazuli nokristīja par Kolumbāriju. Sievasmāte gan protestēja, ka tas ir kaut kas mazliet atšķirīgs no jūrasbraucēja Kolumba, taču vīramāte apklusināja pārgudro svešvārdu vārdnīcas lasītāju, teikdama, ka viņsaulē visi būs vienādi un ilgi jau viņai vairs neesot jāgaida.
Bet kā patiesībā beidzās Jāņu lustes, klusē visi šo svinību dalībnieki, jo pirms tam Valsts drošības komitejā bija parakstījušies par valsts noslēpuma neizpaušanu. “Sviniet jūs savā vietā, mēs svinēsim savā,” viedi noteica jaunievēlētais Valsts prezidents Edža Riņķadancis un svinīgi iedzēra “Labieša” alu.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
