Vai bērns ir melis vai fantazētājs? Ko darīt, ja bērns melo

Mēs visi laiku pa laikam noklusējam, noklusējam, neskaidri uzdodam jautājumus, izvairāmies un (dažreiz) vienkārši atklāti maldinām. Tas nozīmē, ka mēs nesakām patiesību, visu patiesību un tikai patiesību. Mēs melojam saviem vecākiem: “Kas smēķē? Es? Mammu, ko tu dari?”, saviem priekšniekiem: “Esmu iestrēdzis sastrēgumā! Jā, es noteikti būšu tur pēc 20 minūtēm!”, un bērniem: “Paskaties, ko tev atnesa Ziemassvētku vecītis, vai tu esi laimīgs?”.

Mums melo valdība, bankas, politiķi, laulātie, kolēģi… Tāda ir pasaule, ar to neko nevar izdarīt. Tad kāpēc gan atklāsme, ka tavs paša bērns atļāvies melot, izraisa tādu emociju vētru. “Kā viņš varēja?! – jautā šokētie vecāki. – Vai mēs viņu slikti mīlējām? Vai, gluži pretēji, viņu sabojājām?”.

Kāpēc, kāpēc, kāpēc… Tāpēc. Viņš ir sasniedzis šo vecumu. Un daži nejauši apstākļi.

Konkrēts gadījums

“Viņa ir patoloģiska meliķe! Vai jūs varat viņai noteikt diagnozi? Vai tas ir iedzimts, vai kā? Esmu darījis visu iespējamo, sodījis viņu, sitis, mazgājis muti ar ziepēm un ūdeni – nekas nepalīdz! Viņa skatās man acīs un turpina melot!”.

Sieviete gandrīz kliedz, tad viņai pārtrūkst balss un viņa sāk raudāt. Es vēl nebiju paguvusi neko jautāt, tikai laikus piedāvāju apsēsties – un sieviete izlējās.

“Viņa visu izdomā: kur viņa ir bijusi, ko darījusi, ar ko draudzējas, ar ko viņus baroja dārzā. Dažas pilis, apburtās princeses, puisis, kuru viņa skūpstīja, ka tētis atbrauca pēc viņas mašīnā ar pūķi dzinēja vietā. Nē, tu man saki, vai viņa ir šizofrēniķe? Kāpēc viņa to visu dara? Ko viņai trūkst? Viņai ir viss, mēs viņu mīlam, mēs viņai visu pērkam, mēs viņu vedam… Kā mēs varam pārtraukt šos idiotiskos melus?”

Šeit ir atklājušies daži fakti. Meitenīte bērnudārza vecumā (5,5 gadus veca, kā vēlāk izrādījās), pilnvērtīga ģimene. Un viņa nemelo, viņa FANTĀZĒ. Nekas īpašs, parastās mazo meiteņu fantāzijas par rozā ponijiem un pilīm. Es drīzāk būtu saspringta, ja šie stāsti nepastāvētu. Kāpēc mamma ir tik vētraina? Viņa taču stāsta tā, it kā būtu pieķērusi savu meitu šķirot kaķēnus. Kauj meiteni un mazgā viņai muti ar ziepēm – kādi gan tie ir audzināšanas pasākumi…?

Sieviete mazliet nomierinās, izdara dažus garus konvulsīvus ieelpas vilcienus-izelpas.

“Man bija tik smagi jāstrādā, lai izkļūtu… No tās nabadzības, no tās netīrības, kurā dzīvojām, tēvs nonāca cietumā par slepkavību dzērumā, māte daudz cīnījās, viņa varēja mani mest uz grīdas un tupēt ar kājām. Bez iemesla, tikai tāpēc, ka viņai bija slikts garastāvoklis vai es biju atnesis “D”. Es centos darīt, ko varēju. Es aizstāvēju savu brāli, bet māte viņu tā nemētāja. Un tad es klubā satiku Igoru, un viņš teica: “Tu esi tik skaista, ka, kad es tevi redzu, mana sirds sāp.” Es tevi redzēju. Tā mēs apprecējāmies, tā bija tāda svētība! Arī viņa ģimene ir mazliet ģimeniska, viņa tēvs ir bijušais karavīrs…… Igors 14 gadu vecumā aizbēga, aizgāja uz skolu, kur viņam deva kopmītni. Tagad viņam ir savs bizness, firma, līgumi visā Eiropā.

Es nesaprotu, kāpēc Jūlija izdomā! Viņai ir viss, viss, viss, viss, viss, viss. Es nekad neesmu sapņojis par kaut ko tādu! Mana māte mani nogalinātu, ja es tikai pieminētu, ka es kļūšu par aktrisi.”

Jāpiebilst, ka meitenei tika dots mācīties profesionālā horeogrāfijas studijā, sešas dienas nedēļā trīs stundas, stiepšanās, mašīna. Tas nozīmē, ka, šķiet, ideja mirdzēt uz Holivudas sarkanā paklāja nav tik nepamatota un mammas (kaut arī neapzināti) atbalstīta.

Un tomēr, es jautāju, kas tik noziedzīgs ir piecgadīgās Jūlijas meli? Kas tieši viņu uzjautrina?

“Par citu dzīvi,” jaunā sieviete atbild bez vilcināšanās. – It kā viņa nebūtu viņa, bet gan princese. Un es arī ļoti baidos, ka viņa sāks zagt. Nesen viņa no bērnudārza atnesa gredzenu – zelta, ar akmentiņu. Viņa teica, ka viņai to uzdāvinājis kāds zēns. Es viņai tik spēcīgi iesmitu, ka nodomāju, ka viņa to nozagusi no skolotājas. Es aizgāju atgriezt gredzenu, gandrīz sadegusi no kauna, un izrādījās, ka zēns tiešām viņai to uzdāvinājis, viņa māte ļāvusi to paņemt “saderināšanās dēļ”. Tur katru dienu notiek kāzas. Arī mani tas kaitina.”

Šajā mirklī caur jaunās sievietes skaistajiem vaibstiem izkropļo dusmas iereibušas megera sejas, ienīstot sevi, savus bērnus, visu pasauli, kas pret viņu ir tik nežēlīga. Es jautāju:

• Oksana, kurš tagad to teica? Par sūrošanos un zagšanu?
• Mana māte? Jā? Kādu iemeslu dēļ viņa visvairāk baidījās, ka es sākšu zagt. Es nezinu, kāpēc. Varbūt viņa redzēja, kā es skatījos uz citām meitenēm ar baltām zeķubiksēm, mugursomām un penālēm ar tauriņiem. Man bija viss no labiem cilvēkiem, veciem, neglītiem, jakas valkāja mamma piecus gadus pēc kārtas, no otrās līdz septītajai klasei. Ak, cik dusmīga viņa bija, kad es no tās izaugu!

Pamazām no raudām, no ar dūri saspiestas mutes, no modelēšanas izskata un bāreņu drēbju dīvainā kombinācijas izkristalizējas stāsts par gudru, skaistu un ļoti noslepkavotu meiteni, kurai nepaveicās – tas pats Neglīto pīlēnu gadījums. Viņa būtu bijusi tāda pati kā visas meitenes šajā pilsētā: īsa, resna, kaklaina. Viņa varēja viegli iedzert glāzi portvīna, viegli iejaukties kautiņā ar klasesbiedru, ienest paģiras, saņemt pērienu no sava iereibušā vīra un, kad viņš bija skaidrā dūšā, pati izšļakstīt pannu. Bet viņa bija dzimusi gara un tieva, klusa, “pārāk smalka”, kā mēdza teikt viņas vecmāmiņa.

Grāmatas, retas filmas par “skaisto dzīvi”, zināma bioloģiska nepanesība pret netīrumiem. Kā ar to visu izdzīvoja? Kā varēja aizbēgt fantāzijā. Par skaistu princi, kurš aizvedīs uz savu skaisto zemi, par burvju pili, par jaukajiem, labi audzinātajiem, labi izglītotajiem bērniem ….

Starp citu, Oksanas vēlmju spēks bija tāds, ka viņa piepildīja burtiski visu: nevis pili, bet milzīgu dzīvokli, lielu baltu mašīnu, kā okeāna laineris, bērnu privātajā bērnudārzā, dārgu. Viss piepildījās.

Izņemot to, ka mana meita, drāna, melo. Viņa negrib būt skaista meitene ar volāniem rotātā kleitā.

Ļoti uzmanīgi, rūpīgi izvēloties vārdus, sāku Oksanai skaidrot atšķirību starp “melot” un “fantazēt”, runājot par iedomāto draugu, ka mazi bērni neprot manipulēt, lai gan viņi var ļoti sadusmot vecākus.

Tad es mainu toni un ļoti stingri, nosvērti un autoritatīvi aizliedzu sist mazo meitenīti. Es paskaidroju, kāds kaitējums tiek nodarīts psihei, kā tas kropļo dvēseli – un abus, un arī to, kurš sit.

Te Oksanu atkal pārpludina asaras, un cauri viņas raudām var dzirdēt: “Vismaz vienu reizi!… Tikai vienu reizi!… Nekad!”. Skaidrs, ka viņa tagad pati izjūt savu neaizsargātību, šausmas par bērnu, kuru var sist līdz nāvei, un nevienam tas nerūp. Kaimiņi zināja par viņas māti, arī skolā. Bet neviens neiejaucās, neviens viņu neaizsargāja. Un ne tikai tas – tagad viņas māte var nākt jebkurā brīdī bez brīdinājuma, jo “es esmu māte, es tevi audzināju, man ir tiesības”. Un viņa padodas, jo viņa ir māte.

Ļoti smaga pieredze. Pēc raudāšanas Oksana pēkšņi ļoti taisni apsēžas un saka, sitot vārdus ar dūri pa ceļgalu: “Es vairs nebūšu Jūlija. Nekad.”

Viņa atkal raud. Dievs, cik gadu viņa ir turējusi sevī šo asaru jūru. Nebija neviena, kas tās pieņemtu, kad viņa mēģināja ar tām ar kādu dalīties, cilvēki centās novērst viņas uzmanību: “Ak, nu, ko tur atcerēties, tagad jau viss ir labi…”. Jo ir nepanesami atrasties tik briesmīgas vardarbības tuvumā. Tu tiešām neko nevari darīt, bet nav pieņemts vienkārši “būt klāt”. Varbūt zem iedzērušā soliņa un būtu sanācis, bet ne Oksana, ne Igors pie alkohola nepieliekas, atceroties savu bērnību.

Galu galā kopīgiem spēkiem mēs Oksanu novedam līdz kaut kādai šķietamai kārtībai. Dzeram ūdeni, veicam īpašus elpošanas vingrinājumus, cenšamies formulēt to, ko dabūjām slapjās atliekās. Uz galda Oksanas priekšā ir kalns samīcītu raudošu salvešu. “Iekšpusē ir tā kā daudz vieglāk un brīvāk,” viņa pēkšņi saka, rādot uz šo kalnu.

Mēs atkārtojam savus secinājumus: fantazēt bērnībā ir labi un pareizi, bērnus sist nedrīkst, raudāt ir atļauts un nepieciešams. Mēs vienojamies turpināt terapiju. Atvadoties Oksana sola atcerēties, par ko sapņojusi bērnībā, un pastāstīt par to Jūlijai. Lai viņa nedomā, ka melo.

Katerina Demina