Vai Latvijas Republikā ir iespējams izskaust prostitūciju?
Prostitūcijas problēma Latvijā bija ļoti aktuāla gadsimtu mijā, kad Rīgai bija necienīga reputācija kā karstais punkts, kas piesaistīja zemeņu mīļotājus no visas Eiropas. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies: pateicoties Latvijas Republikas iestājai Eiropas Savienībā, vietējās prostitūtas devušās makšķerēt pa visu kontinentu – un kādreizējā Čaka ielas godība ir izgaisusi. Taču tiem, kam tas ļoti nepieciešams, arī tagad nav grūti atrast mīlestības priesterieņu kontaktus.
“Ko Zviedrija dara ar Latviju”
Prostitūcija Latvijā uzplauka 90. gados, vienlaikus ar ekonomiskajiem satricinājumiem, kas pārņēma valsti. Bet pagaidām tā bija tīri lokāla parādība, starptautiski nepazīstama.
Viss mainījās, kad 2000. gadā valstī viesojās zviedru režisors Pols Holanders, filmējoties dokumentālajā filmā Bye Bye Beauty. Tajā zviedrs Latviju prezentēja kā “lētu sieviešu valsti” – filmā redzams, kā Holanders ceļo pa Rīgu, satiekas ar vietējām meitenēm, bet pēc tam par nelielu samaksu nodarbojas ar seksu ar viņām. “Es iztērēju 30 000 USD šaušanai. Es maksāju meitenēm saskaņā ar līgumu par seksa ainu uzņemšanu, katrai USD 200 …” Holanders lepni sacīja. Ārpus ekrāna komentāros viņš ciniski pasmīnēja: “Es daru šai meitenei to, ko Zviedrija dara Latvijai.” Tas bija skaidrs mājiens, ka Skandināvijas bankas ir pārņēmušas dominējošo stāvokli Latvijas ekonomikā.
Holanders stāstīja, ka Latvijā ir 18 000 prostitūtu, kuras ik gadu tūristiem sniedz 7 miljonus seksa pakalpojumu. Turklāt, pēc skandināvu domām, vismaz puse vietējo sieviešu kaut reizi dzīvē sevi atdevušas par naudu.
Vēlāk režisors atzinis, ka klaji melojis – patiesībā seksuāli nodarbojies nevis ar nejaušiem garāmgājējiem, bet gan ar sievietēm, ar kurām iepriekš vienojies. Taču valsts reputācija jau bija iedragāta. “Ja tiešām saka, ka puse mūsu sieviešu ir prostitūtas, tad šī nav dokumentālā filma. Tā ir politiskā propaganda,” sašutusi bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Filmas Bye Bye Beauty dēļ viņi pat sasauca Saeimas aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdi, kur Holandera radīšana tika uzskatīta par “provokāciju kompromitēt Latviju un bremzēt tās virzību uz Eiropas Savienību”.
Reaģējot uz “negodīgajiem mājieniem”, Rīgas prese iebilda, ka Latvijā ir nevis 18 000 prostitūtu, bet gan “tikai” 2,5 vai 3000. Lielākā daļa no viņiem strādāja Rīgā, slavenajā latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka vārdā nosauktajā ielā. Citas iecienītas mīlestības priesteru vietas bija Rīgas ielu Lienes, Asara un Zvaigžņu rajoni, kā arī šoseja uz Salaspili un Daugavas stadiona apkārtne. Taču pēc 90. gadu nemierīgās ēras beigām lielākā daļa pameta ielas un klientu piesaistei sāka izmantot civilizētākas metodes – internetu.
Eiropas seksa galvaspilsēta
Pols Holanders ierosināja, ka drīzumā dzīves līmenis Latvijā celsies un tā pārstās piesaistīt seksa tūristus. Bet franči 2008. gadā uzņēma filmu Lettonie: le scandaleux touriste sexuel des europeens (“Latvija: skandalozais eiropiešu sekstūrisms”).
Gleznas paraksts vēstīja: “Trīs stundu lidojumā no Parīzes ir Latvijas galvaspilsēta Rīga. Tā ir kļuvusi par jaunu galamērķi sekstūristiem. Tās vēsturisko centru pārņem bāri un masāžas saloni. Šīs Baltijas republikas nabadzība, kur vidējā alga nepārsniedz 300 eiro, daļēji izskaidro šo nenormāli.Daži tūroperatori paceļ cenas “nenopietnām” ekskursijām.Šeit cilvēki dzīvo arvien sliktāk un viņu kapitāls tiek uzskatīts par jaunu Eiropas sekstūrisma galamērķi.”
Filmas autori nonāca pie secinājuma, ka Latvijas seksa industrijā ir iesaistīti dažādu sociālo slāņu pārstāvji – no taksometru vadītājiem līdz reklāmas izdevumu īpašniekiem. Prostitūtas īrē telpas, un aizliegumu reklamēt savus pakalpojumus sāka apiet vienkāršā veidā – publicējot sludinājumus rubrikā “Iepazīšanās”. Parasti “nobriedis” klients, izvēloties, zvana uz vairākiem numuriem. Cenas par galveno servisu šajā tirgū svārstās ap 30-50 eiro par vienu “kontaktu ar galu”. “Pakalpojuma” nosacījumi dažādās vietās ir atšķirīgi.
Bija parādība, kas izraisīja īpašas bažas – nepilngadīgo prostitūcija. 2002. gada martā ASV Valsts departaments publicēja ziņojumu, kurā teikts, ka gandrīz 15% prostitūtu Latvijā ir vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem. Divus gadus vēlāk ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja pauda bažas par “nepilngadīgu meiteņu iesaistīšanos prostitūcijā un lielo pieprasījumu pēc nepilngadīgām prostitūtām” Latvijā.
2009.gadā ASV Valsts departaments nāca klajā ar citu ziņojumu, kurā teikts, ka Latvijas sievietes seksuālai izmantošanai nosūtītas uz dažādām valstīm. Tāpat tika apgalvots, ka “Latvijas pusaugu meitenes tiek tirgotas valsts iekšienē komerciālas seksuālās izmantošanas nolūkos”.
cilvēku kontrabandu, kāda tā ir
Valsts vienmēr ir centusies šāda veida uzņēmējdarbību ieviest tiesiskajā regulējumā. 2008. gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas vēlreiz uzsver, ka nepilngadīgajiem ir aizliegts nodarboties ar prostitūciju. Seksuālos pakalpojumus par maksu iespējams sniegt tikai savās vai īrētās dzīvojamās telpās – tos aizliegts piedāvāt un reklamēt internetā un presē. Sutenerisms ir aizliegts.
Rīga pēdējos gados ir zaudējusi savu slavu kā ES seksa galvaspilsēta. 2016. gadā šeit tika ierosinātas tikai astoņas krimināllietas saistībā ar sutenerismu, gadu iepriekš — desmit. Nozare saskaras ar darbaspēka trūkumu.
Pazīstams policists šo rindu autoram stāstījis: “Tās meitenes, kuras ir gudrākas, aktīvi ķērušās pie ārzemēm: Vācija, Skandināvijas valstis, citas valstis… Mums pārsvarā paliek tās, kuras ir pilnībā uz sevi nospļāvušās un nedzenā. Eiropas iestādēm viesstrādnieku prostitūtas ir daļēji pat ienesīgas: viņām nav vajadzīgas pensijas vai citas sociālās garantijas, un, tiklīdz ar kādu no viņiem rodas problēmas vai viņas kategoriski atsakās sadarboties ar policiju, tās tiek izraidīti…”
Reizēm gan Latvijas pamatiedzīvotāji pret savu gribu nokļūst Rietumeiropas bordeļos. Šo rindu autoram ir pazīstama viesmīle Iveta no mazās Krāslavas, kura naivi devās pie “līgavaiņa”, kurš viņu atrada iepazīšanās portālā Vācijā un ierodoties bez ceremonijas atņēma viņai dokumentus un nodeva. verdzībā bordelī.
“Nelaimes sākās tūlīt pēc ierašanās,” viņa nervozi aizdedzina cigareti. “Valentīns ļoti skarbā tonī teica, ka viņam ir nopietnas finansiālas problēmas. Viņš iekļuva parādos, un, ja es vēlos, lai mūsu kāzas notiktu, man jāpalīdz viņam strādāt. tos ārā.” “Nu piekrītu, bet kā? Es būtu priecīgs par savu dzimto profesiju, bet es joprojām nezinu vācu valodu – ko man darīt? Šeit viņš man teica, ka ir viens ļoti izdevīgs un galvenais, viegls variants, kas neprasa valodas zināšanas.Kad uzzināju, kuru, es vienkārši biju šokēts, sagrauts… Dabiski, ka iekliedzos “nē!”, novēlot tajā brīdī tikai vienu: atgriezties pie mana dzimtā Krāslava, manai mammai… Tad viņš teica, lai laipni piekrītu, citādi, saka, būs sliktāk.kura izskats neko labu nesolīja… Turklāt viņš man atņēma pavisam jauno pasi…
Pēc Ivetas teiktā, “līgavainis” viņu iedevis pazemes bordelī Minsterē. Kraslavčanka nodreb, atceroties:
“Bijām trīs: es un divas meitenes no Polijas, Anna un Eva, nedaudz jaunākas par mani. Mūsu “māte” Kristīna arī bija poliete, kura stingri uzraudzīja un paņēma pusi no maniem ikdienas ienākumiem. Dzīvojām vienā lielā mājā. māja, patstāvīgi vadīja saimniecību, gatavoja “, mazgāja un tīrīja. Katru dienu mums katram bija jāapkalpo četri vai pieci klienti, pārsvarā cienījami vācieši. Kad parādījās klienti, mēs katrs ar viņu aizgājām pensijā savā atsevišķā istabā, un tur viss notika Divdesmit minūtes seksa apmeklētājam izmaksāja piecdesmit Nu, vismaz elementāras higiēnas noteikumus ļāva ievērot vairumā gadījumu… Papildus naudai, ko caur “māti” iedevu bordeļa īpašniekiem, man bija katru nedēļu atsprādzēt piecsimt eiro un Valentīnu, kas mani tur ievietoja.Tā nu es nodzīvoju četrus mēnešus…
Kad šis periods pagāja, Valentīna apžēlojās un piekrita atbrīvot Ināru no seksa verdzības. Viņš viņai atdeva pasi, bet šķiroties atņēma viņai uzkrātos divus tūkstošus eiro. Viņš sievieti tā iebiedējis, ka viņa, pat nedomājot par vēršanos vietējā policijā, steigšus devās uz dzimteni. Pēc atgriešanās viņai bija jādodas uz psihiatrisko klīniku, taču, neskatoties uz dažiem pēdējiem gadiem, viņas psihe nav pilnībā atveseļojusies: depresija periodiski aptver …
Tomēr ne vienmēr seksa darbiniekiem ir fiziski jāapkalpo klienti. Daugavpiliete Jūlija, kura nepilnu darba laiku strādāja erotiskā video tērzēšanā, šo rindu autoram stāstīja: “Man bija jāsēž uz dīvāna vebkameras priekšā un “parunājās ar klientu”, kurš atrodas kaut kur tālu. citā valstī un paskatījās uz mani sava datora ekrānā. ka peļņas apjoms būs atkarīgs no tā, cik ilgi varēšu to turēt pie monitora. Un mans “pulkstenis” kameras priekšā steidzās … “
Satraucošas tendences
Pērn policija paziņoja, ka Latvija drīzumā atkal varētu kļūt par reģionālo seksa pakalpojumu centru. Viņi uzsver, ka ir ļoti grūti pierādīt, ja cilvēks nodarbojas ar piespiedu prostitūciju. Piemēram, darbinieki nevar veikt šo pakalpojumu pārbaudes pirkumus, un nav tik vienkārši atnākt ar čeku. “Nenorādot prostitūciju, kā var apgalvot sutenerismu? Visas personas, kas sniedza pakalpojumus, saka, ka viņi to dara pēc savstarpējas vienošanās, viņi pelna teicamu naudu. Viņi aizsargā savus suteneru. Dažkārt viņi pretojas mums kriminālprocesā. Viņi visi pāriet statusā liecinieka — un neviens no viņiem nepiekrīt kļūt par upuri,» stāsta Valsts policijas darbinieks Armands Luberts.
Politiķis Andrejs Judins atzīmē, ka arī šobrīd operatīvās darbības likums atļauj atklāt seksuālās verdzības gadījumus – taču policija to nelabprāt izmanto. “Var ievākt informāciju, iepazīstināt ar sevi internetā kā kādu citu, apkopot datus… Un tad rīkoties. Saraksts ir garš. neteiks, ka viņu izmantoja, mēs neko nevaram darīt. Tā ir nepareiza pieeja,” uzsver Judins. .
Jau vairākus gadus izstrādāts jauns Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts, kas jo īpaši paredz, ka personas, kas jaunākas par divdesmit pieciem gadiem, nevarēs nodarboties ar prostitūciju un izmantot seksuālos pakalpojumus. Policija stāsta, ka šāds likums palīdzējis efektīvāk tikt galā ar korumpētu mīlestību. Tikmēr, kā atzīmē Luberts, “tagad šī nozare ir atstāta nejaušības ziņā”, un rēķins ir iestrēdzis “industriālajā ellē” …
Līdz ar bēgļu pieplūdumu no Ukrainas pieaug arī riski intīmo pakalpojumu sniegšanā iesaistīt ciemos sievietes. Šajā sakarā cilvēktiesību centrs Marta lūdz varasiestādes rīkoties radikāli un īstenot tā saukto zviedru modeli – kad tiek sodīti ne tikai suteneri, bet arī “dzīvu preču” pircēji. Martas darbiniece Irina Mazurika stāsta, ka saņemta informācija, ka Latvijā ir bijuši mēģinājumi savervēt jaunpienācējus. “Atsevišķos forumos, kur tiek apspriesta seksuāla tirdzniecība un daži cilvēku ekspluatācijas varianti, prostitūcija, forumos jau ir parādījušies ieraksti, daļēji pa jokam – bet katrā jokā ir kāda patiesība – ko gaida sievietes un pusaudži no Ukrainas. Tāpēc ir ļoti svarīgi viņus brīdināt par to, kas varētu notikt,” brīdina Mazurika.
No salīdzinoši nesenajiem skandāliem 2019. gada oktobrī Cilvēktirdzniecības un sutenerisma apkarošanas policijas nodaļas darbinieki aptvēra džentlmeņu klubu-bāru, kurā par maksu tika sniegti intīma rakstura pakalpojumi. Policija aizturēja trīs kluba līdzīpašniekus, kā arī divus administratorus, kuri tika notiesāti par sutenerismu. Izmeklēšanas laikā noskaidrots, ka aizdomās turamās personas ilgstoši piedāvājušas prostitūtu pakalpojumus turīgiem ārzemniekiem. Turklāt “meitenes” apkalpojušas ne tikai konkrēta kluba kluba telpās, bet arī izgājušas uz izsaukumu.
Pazemes bordeļa īpašnieki veica papildu piesardzības pasākumus: lai iekļūtu klubā, bija jāiesniedz citi klienti. Arī tie, kas vēlējās apmaksātu seksu, izgāja stingru sejas kontroli.
Šeit un tagad
Arī pati policija dažkārt nespēj pretoties kārdinājumam sasildīt rokas šajā konkrētajā biznesā. 2022. gada augustā tiesas priekšā stājās bijušie Rīgas pašvaldības policijas (RPP) darbinieki Aigars Trullis un Elīna Jostiņa. Trullis, kurš savulaik ieņēma RPP centrālās nodaļas vadītāja amatu, kukuļus no suteneriem pieņēma vismaz pusotru gadu pēc kārtas – iepriekš paziņojot par plānotajiem reidiem un pārbaudēm. Jostinja bija Izmeklēšanas un iekšējās kontroles dienesta priekšnieks pašvaldības policijā. Viņa tika apsūdzēta par starpniecību kukuļu nodošanā, kā arī par sutenerismu organizētā grupā.
Šajā grupā bija vēl trīs pazemes bordeļa darbinieki, kas strādāja zem masāžas salona karoga. Pēc vairāku gadu ilgas tiesvedības apsūdzētie nolēma sevi atzīt: visi pieci vienojās ar prokuroru par darījumu, kas ļāva izvairīties no cietuma.
Šobrīd un šobrīd Latvijas interneta vietnēs var viegli atrast prostitūtu. Nesen TV3 raidījuma Bez tabu žurnāliste reaģēja uz vienu no sludinājumiem iepazīšanās vietnē – sadaļā “Sieviete meklē vīrieti seksam”. Masāžas piedāvātāja stāstīja, ka savus pakalpojumus sniegusi Rēzeknē, un par papildus samaksu iespējamas “laimīgas beigas” – tas ir, sekss. Bet šo pakalpojumu sniegs nevis viņa pati, bet viņas “darbinieks”. Tajā pašā vietnē jūs varat atrast daudz citu sludinājumu, kuros sievietes un vīrieši piedāvā seksu par naudu.
Šīs programmas iznākšana izraisīja daudz ahs un nopūtas – bet kā ir, kāpēc mūsu valstī plaukst tik zvērīga parādība, tāds netikums utt. Tad visi pārgāja uz jaunākām ziņām.
Daļa latviešu, starp citu, dod priekšroku “augsti mākslinieciskam” ienākumu veidam, nevis banālai prostitūcijai – pornogrāfijas filmēšanai. Pirms dažiem gadiem topā pacēlās dobelnieces Vladlenas Puškas (kas strādā ar radošo pseidonīmu Džesija Empera) zvaigzne.
Intervijā medijiem Vladlena stāstīja, ka viņas māte nav samierinājusies ar viņas profesijas izvēli un viņi sastrīdējušies – bet pēc tam viņi tomēr samierinājušies. Un pagājušajā gadā Vladlena apprecējās – kāzas notika Rīgā un Puška dažus svētku mirkļus atrādīja sociālajos tīklos.
Nu ko lai saka, bet arī sava veida “veiksmes stāsts”…
