Suņi, kuriem patīk vilku gaudošana, ir tie suņi, kuru DNS ir saglabājies salīdzinoši liels vilku pēdu daudzums.
Ikviens ir dzirdējis suņu gaudošanu, un daudzi, iespējams, ir pamanījuši, ka ne visi suņi gaudā vienādi: daži negaudā vispār, daži gaudā laiku pa laikam, bet daži gaudā pastāvīgi. Daži suņi reaģē uz dažādām skaņām, sākot no automašīnas skaņas signāla līdz skaļruņu mūzikai.
Tiek uzskatīts, ka tas ir šķirnes jautājums: šķiet, ka dažas šķirnes ir vairāk tendētas gaudot un ka tas ir saistīts ar īpašu ģenētisku radniecību ar vilkiem. Budapeštas Universitātes darbinieki veica eksperimentu ar 68 suņu šķirnēm, iedodot tām vilku gaudu un noskaidrojot, kā suņi uz to reaģē.
Starp šķirnēm bija lielas atšķirības, jo dažām genomā bija palicis relatīvi vairāk vilku pēdu, bet citām – relatīvi mazāk. (Šķirnes ar lielāku vilku piejaukumu bieži tiek dēvētas par “senajām” atšķirībā no citām, “modernajām” šķirnēm, bet mēs reiz skaidrojām konvenciju par suņu šķirņu iedalījumu senajās un ne-senajās).
Kādā rakstā Communications Biology rakstīts, ka visi suņi reaģēja uz vilku riešanu, bet tie, kas bija ģenētiski tuvāk vilkiem nekā citi, biežāk reaģēja uz riešanu ar riešanu. Jo tālāk no vilka pēc DNS bija šķirne, jo suns bija vairāk gatavs laukt, nevis gaudot. Citiem vārdiem sakot, “vilkiem līdzīgāki” kamanu suņi, piemēram, samojedi vai haskiji, gaudoja vieglāk nekā franču buldogi.
Rēkšana nepārprotami bija saistīta ar stresu: rēcošie suņi bija satrauktāki un nervozāki, kad dzirdēja vilku rēkoņu. Pētnieki uzskata, ka gaudojošās šķirnes labāk izprot gaudošanas nozīmi, savukārt citiem tas vienkārši norāda uz neskaidru situāciju, iespējams, bīstamu. Patiesībā suņa atbildes gaudošana var būt veids, kā izvairīties no konfrontācijas, veids, kā brīdināt savu ganāmpulku doties kaut kur citur – līdzīgi kā vilkiem, kuri gaudojot brīdina ne tikai savējos, bet arī svešiniekus, lai brīdinātu, kas kur atrodas, un izvairītos no nevajadzīgām cīņām.
Arī suņi atkarībā no vecuma gaudoja atšķirīgi. Patiesībā atšķirības starp šķirnēm šeit sāka izpausties pēc piecu gadu vecuma, proti, jaunie haskiji mēdz gaudot ne vairāk par jaunajiem buldogiem. Jo ilgāk suns dzīvo, jo vairāk dzīves pieredzes tam ir, un dzīves pieredze bieži vien ir saistīta ar kādām biedējošām vai nepatīkamām situācijām – ir zināms, ka veci suņi ir piesardzīgāki un bailīgāki nekā jauni. Iespējams, tāpēc, ka vecāki suņi ir labāk sagatavoti visdažādākajām briesmām, tāpēc viņi gaudelē vieglāk.
Kastrēti tēviņi biežāk gaudoja, reaģējot uz vilku gaudošanu, un atkal tiek uzskatīts, ka kastrēti tēviņi ir bailīgāki. Mātītēm šādas sakarības nebija: sterilizētas un nekastrētas mātītes gaudoja vienādi. Kopumā šķiet, ka pastāv noteikta saikne starp suņu tieksmi gaudot un bailīgumu, taču, kā norāda paši autori, hipotēze, ka suņi gaudā stresa un baiļu dēļ, vēl ir jāpārbauda.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
