Slēdz 100 skolas, lai atvērtu 14 jaunus bērnunamus

Labklājības ministrija (LM) piešķīrusi 100 miljonus eiro jaunu bērnunamu ierīkošanai un bērnunamos ievietoto bērnu skaita pieaugumu nosauc par “deinstitucionalizāciju”.

Pagājušais gads lauzis pēdējos desmit gados nostabilizējušos tendenci uz bērnunamos ievietoto un tur uz daudziem gadiem palikušo bērnu skaita samazināšanu. Bērnu skaita pieaugums bērnunamos ir tiešs rezultāts valsts politikai, jo valsts piešķir un pašvaldības ar lielu enerģiju apgūst naudu jaunu bērnunamu atvēršanai. Valsts šādai vajadzībai dabūjusi no Eiropas Savienības fondiem kopā 100 miljonus eiro. Ja ēkas uzceltas un iestādes atvērtas, tās taču nedrīkst stāvēt tukšas. Tāpēc bērnunamos ievietoto bērnu skaits pieaudzis no 122 aizpagājušajā gadā līdz 175 pagājušajā gadā. Tie ir tikai gada laikā bērnunamos no jauna ievietotie bērni. Bērnunamos esošo bērnu kopskaits tajā pašā laikā pieaudzis no 514 līdz 527.

Bērnu Latvijā mazāk, bērnunamu bērnu vairāk

Lai arī pieaugums par 13 bērnunamos ieliktiem bērniem nešķiet ārprātīgs, tas tomēr ir būtisks, jo jāņem vērā

• jau minētais fakts, ka bērnunamu audzēkņu skaits pavērsies no samazinājuma uz pieaugumu, kas turpināsies atbilstoši 100 miljonu eiro turpmākai tērēšanai,
• bērnu skaita samazinājums Latvijā atbilstoši dzimstības sarukumam pēdējā laikā caurmērā par tūkstoti jaundzimušo gadā,
• līdz ar pilngadības sasniegšanu no bērnunamiem izlaižamo jauniešu aizvietošana ar jūtami lielāku skaitu mazu bērnu, kuriem bāriņtiesas tagad piespriež ieslodzījumu gadu desmitu garumā,
• cilvēku skaita pieaugums ārpusģimenes aprūpes atbalsta centros, kuri tika dibināti ar mērķi palīdzēt bērniem nonākt pie dažāda statusa audžuvecākiem, bet kuru 40 cilvēku lielais štats īstenībā nodarbināts ar juridisku šķēršļu radīšanu bērnu izkļūšanai no bērnunamiem.

Labklājības ministrijā nezina ģeogrāfiju

Ļoti uzskatāmu piemēru valsts naudas apgūšanai caur jauna bērnunama atvēršanu sagādājusi Bauskas pašvaldība. LM naudas piešķiršanu jauna bērnunama atvēršanai Bauskā vispirms rakstiski “Neatkarīgajai” pamatoja ar pašvaldības mērķi, “lai nodrošinātu bērnu iespējas augt un attīstīties vidē (kā administratīvā teritorija), no kuras tas nācis. Šī iniciatīva ir vērtējama pozitīvi, jo tā palielina bērna iespējas uzturēt ciešākus un regulārākus kontaktus ar vecākiem vai radiniekiem”. Pēc tam it kā tikai sarunā ar “Neatkarīgo” Labklājības ministrija tās Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores Ilzes Kurmes personā uzzināja, ka milzīgs bērnunams visu laiku ir darbojies un šobrīd darbojas gan ne pašā pilsētā un pie tam pilsētai pretējā Mūsas upes krastā, bet tik un tā tieši uz pilsētas un Īslīces pagasta robežas. Šī bērnunama vērienu apliecina tā starptautiski pazīstamā SOS bērnu ciemata izkārtne. Jaunais bērnunams ir uzcelts 10 minūšu gājiena attālumā no esošā bērnunama. Jo īpaši pikanti tas, ka pavisam nesen pašvaldība apguva miljonu eiro, lai aizvietotu pāri Mūsai kopš aizlaikiem pārmestās laipas ar supertiltu, pa kuru SOS bērnu ciemata iemītniekus apciemot varētu cilvēki pat ar vissmagākajiem kustību traucējumiem.

Vai tiešām LM šķiet normāls šāds Latvijas pārklājums ar bērnunamiem apstākļos, kad Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi pārmēra Latviju ar mērķi panākt, lai divas skolas neatrastos viena otrai tuvāk par 50 km, bet Veselības ministrijas vienīgais pienākums ir garantēt, lai valsts apmaksāti medicīnas pakalpojumi netiktu sniegti slimnīcās, starp kurām ir mazāk kā 100 km? Pēc šāda jautājuma LM nāca klajā ar pavisam jaunu versiju, ka par bērnunamu skaitu un izvietojumu Latvijā vispār neko nezinot. Visi 100 miljoni eiro esot sadalīti starp plānošanas reģioniem un par naudas tālāko izlietošanu lemjot tikai pašvaldības.

Sociālās palīdzības sistēma palīdz pati sev

LM otrā versija ir tuvāka īstenībai tādā nozīmē, ka apgādāšanās ar saviem bērnunamiem ir Latvijas pašvaldību būtiska pazīme kopš to reālās atdzimšanas līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gadā. Par pašvaldību, t.i., par pašvaldību vadītāju motivāciju to darīt, pietiek pieminēt senu piemēru no laikiem, kad Rīgai vēl bija pilsētas avīze “Rīgas Balss”. Tās 2004. gada 2. augusta numurā atreferēta toreizējā Rīgas domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra atbilde uz jautājumu par Valsts kontroles pamanīto, ka Rīgas domes vadītāji dzēruši konjaku “Hennesy”, kas pirkts par bērnunamiem bērniem Ziemassvētku dāvanu pirkšanai iedalītu naudu. G. Bojārs toreiz atrakstīja, ka viņš neesot šo konjaku dzēris domes telpās. Viņš, tātad, nenoliedza ne vispār dzeršanu domē uz bērnunamos ielikto bērnu rēķina, ne to, ka savu daļu konjaka arī viņš dabūjis.

Bērnunamu bērnu apzagšana ir visas sociālās palīdzības sistēmas pastāvēšanas kvintesence, bet nekas unikāls. Kad G. Bojārs & Co no domes tika izbalsots, viņa vietā nākusī domes vadība pacentās tikt vaļā no G. Bojāra kompānijai konjaku gādājušā Rīgas domes Labklājības departamenta direktora Valda Nagobada bez Valsts kontroles palīdzības. Pilsētas jaunie vadītāji paši atklāja, ka kādā sociālajā mājā ieklāto flīžu reālā vērtība izrādījusies par veseliem 103 latiem mazāka, nekā par tām pašvaldība samaksājusi, un ka V. Nagobads sevi u.c. departamenta vadītājus vizinājis ar automašīnām, kuras pēc dokumentiem skaitījušās nopirktas kādai labdarības biedrībai sociālo māju iemītnieku vajadzībām. Tā kā jebkurš sociālās palīdzības sistēmas klients ir ar ierobežotu rīcībspēju pēc definīcijas, tad visa sistēma ir vērsta uz viņa apzagšanu, apkrāpšanu, izvarošanu visās šā vārda nozīmēs. Bērnunamu bērni pret šādu rīcību ir visneaizsargātākie, tāpēc tieši ar šādām iestādēm alkst apgādāties visi, kas vien iecerējuši gūt labumu uz šo bērnu rēķina.

Zivs pūst no galvas, bērnunams – no ministrijas

Šeit minētie nelietību piemēri ņemti no senākiem laikiem arī tāpēc, lai parādītu, ka sociālās palīdzības sistēmā nekas nav mainījies. Salīdzinot ar 2002.-2005. gadu, vakardiena ir “Neatkarīgās” 2019. gada 24. maija publikācija “Specializēto audžuģimeņu nav, bet prēmijas maksā pat par sapulcēm”. Tajā atreferēti Valsts kontroles sniegtie materiāli, ka LM 2018. gadā dabūjusi papildu 1,6 miljonus eiro “ārpusģimenes aprūpes sistēmas pilnveidošanai” un sadalījusi šo naudu starp saviem ierēdņiem: “Piemaksas, naudas balvas vai prēmijas ierēdņiem piešķirtas par pašsaprotamiem un ikdienā veicamiem uzdevumiem” utt.

Tā, lūk, bērnunami izrādās vajadzīgi visiem, izņemot pašus bērnus. Viņu uzraugi ķeksē gaļas gabalus no bērniem vārītās zupas katliem, bērnunamu direktori dzer konjaku kopā ar pašvaldības (sociālā dienesta, bāriņtiesu) priekšniekiem un LM ierēdņi saņem algas praktiski ne pa ko. I. Kurme nelaida garām iespēju pažēloties par LM darbinieku zemo atalgojumu, no kura viņai par pagājušo gadu tikuši tikai 35,6 tūkstoši algā un 1,5 tūkstoši kā pabalsts.

Vai pašvaldību vēlētāji atbalsta priekšnieku darījumu?

Iepriekš vairākus gadu garumā fiksētais bērnunamu audzēkņu skaita samazinājums ir skatāms kā administratīvi teritoriālās reformas sastāvdaļa. Kad novadi, kuros bērnunams bija vispār lielākā darba un naudas aprites vieta, tika iekļauti tagadējos novados, šo bērnunamu likvidēšana bija ļoti efektīvs paņēmiens naudas un cilvēku koncentrēšanai jauno novadu centros. Savukārt šo centru jaunie saimnieki tagad labiekārto sev dzīvi.

Par to lai spriež Bauskas u.c. pašvaldību iedzīvotāji, vai jaunizceptais bērnunams viņu novada priekšniekiem vajadzīgs dzīves un konjaka baudīšanai, vai jaunas mājas celšanai ar bērnunamā ietaupītajām flīzītēm; vai viņi tādējādi radījuši darbavietas saviem radiem un draugiem, vai ar tām pielabina domes opozicionārus. Valsts naudas piešķiršana bērnunamu ierīkošanai izskatās pēc darījuma, kurā valdība pērk pašvaldību vadītāju piekrišanu simts skolu un dažu ārpus Rīgas vēl atlikušo slimnīcu slēgšanai.

Autors:ARNIS KLUINIS