Kad uzticams mājdzīvnieks, tiklīdz viņš mūs ierauga, sāk vicināt asti no vienas puses uz otru, mēs to uzskatām par ilgi gaidītas tikšanās prieku. Bet ko tad, ja tas nozīmē daudz vairāk? Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātnieku komanda pārskatīja vairāk nekā 100 pētījumu un apšaubīja dažus vispārpieņemtus pieņēmumus.
Kad uzticams mājdzīvnieks, tiklīdz ierauga mūs, sāk vicināt asti no vienas puses uz otru, mēs to uzskatām par ilgi gaidītas tikšanās prieku. Bet ko tad, ja tas nozīmē daudz vairāk? Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātnieku komanda pārskatīja vairāk nekā 100 pētījumu un apšaubīja dažus vispārpieņemtus pieņēmumus.
Pētījuma, kas publicēts žurnālā “Biology Letters”, autori apgalvo, ka astes vicināšana bieži tiek uzskatīta par pašsaprotamu un tikai retais apšauba šīs suņu uzvedības evolūciju. Izrādās, ka, iedziļinoties šajā virzienā, var izsekot arī cilvēka izziņas evolūcijai. Tātad, kāpēc suns vicina asti?
Zinātnieki ir pamanījuši, ka, salīdzinot ar suņiem, citi suņveidīgie asti vicina ne tik bieži, un izvirzījuši divas hipotēzes:
Ritmiskāka astes vicināšana, iespējams, ir radusies pieradināšanas procesā kā blakusprodukts citu īpašību, piemēram, paklausības, atlasei;
cilvēki paši, apzināti vai neapzināti, domestikācijas procesa laikā deva priekšroku suņiem, kas vairāk vicināja astes, jo mūs piesaista ritmiski stimuli (piemēram, mūzika vai zirga nagu pukstēšana).
Turklāt ir pieņemts uzskatīt, ka astes vicināšana liecina par suņa laimi. Un šis uzskats nav nepamatots. Zinātnieki apgalvo, ka tad, kad suns vicina asti, viņam ir zemāks kortizola (galvenais stresa hormons zīdītājiem) līmenis. Taču šīs saiknes nav tik acīmredzamas.
Piemēram, vienā pētījumā tika pētīti suņi no patversmēm pirms un pēc tam, kad tos glāstīja cilvēks. Izrādījās, ka sākotnēji bezpajumtnieku suņiem patiešām bija zemāks kortizola līmenis, bet tiem, kurus bijušie saimnieki bija atdevuši, tas nebija raksturīgs. Tomēr viņi vicināja astes tādā pašā veidā. Tātad hormonālais jautājums joprojām ir atklāts.
Vēl viena nianse, ko pētnieki aplūkoja, ir tā, ka dažādās situācijās suņi dažādi vicina astes. Piemēram, ja suns ir par kaut ko ieinteresēts un vēlas pietuvoties objektam, aste vicina vairāk pa labi. Bet, saskaroties ar potenciālām briesmām, no kurām viņš vēlas pēc iespējas ātrāk aizbēgt, suns sāk vicināt asti vairāk pa kreisi. Un citi suņi šo signālu skaidri atpazīst.
Citā pētījumā dzīvniekiem tika rādīts video, kurā redzams suns, kas vicinās pa kreisi un pa labi. Izrādījās, ka pūkainie video skatītāji uzvedās satrauktāk, kad aste vicinājās pa kreisi.
Pēc pētnieku domām, vicināšanas iespēja paver veselu pasauli iespēju, kas vēl ir jāizpēta un jāizprot. Tieši to zinātnieki plāno darīt tuvākajā nākotnē. Jo īpaši viņi vēlas noskaidrot, kas notiek suņa smadzenēs, kad tas vicina asti, vai dzīvnieki spēj kontrolēt šo procesu, vai tas aktivizē suņu smadzeņu ritmiskās zonas vai abstraktās domāšanas zonas – izrādās, ka mēs suņus vispār nepazīstam. Lai gan mēs zinām, kā suņi redz pasauli un kāpēc lielākajai daļai no tiem ir brūnas acis.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
