Nav svarīgi, vai jūsu bērnam ir 5, 25 vai 40 gadi, ja esat māte, jūsu uzdevums nemainās: jūs pielāgojat jūtas, remdējat bailes, sniedzat izturību. Neviens cits to nedara. Un bez tā cilvēkam ir grūti dzīvot. Bez jūsu atbalsta bērns to veido pats, un, tā kā neviens viņam nav mācījis, kā to pareizi veidot, viņa stratēģijas visbiežāk ir neadaptīvas: ķermeņa slimības, neirozes, nepatikšanas dzīvē, ziņo Psychologyjournal.
Jūs jautājat, kāds tam sakars? Burtiski, tam ir viss sakars. Par cilvēku, kurš ir saņēmis atbalstu no vecākiem, saka: “Viņu nekas neņem”, vai “Viņš vai viņa to nokrata un aiziet”, vai “Viņš vai viņa ir piedzimis ar kreklu” utt. Un vaimanāšana, slimības, slikta veselība un mūžīgas nepatikšanas nav liktenis, bet gan sauciens pēc palīdzības, līdzsvara punkta meklēšana.
Jebkurā vecumā ir brīži, kad kādam ir jāsniedz atbalsts no malas. Pat ja tev iekšā ir tūkstoš balstu, reizēm ir vajadzīgs tūkstoš pirmo, jaunu. Ideālā gadījumā to sniedz vecāki. Ja tev nav vecāku vai viņi nevar, jo nav atbalsta, tad draugi, laulātie, terapeiti uz laiku “ieņem” vecāku vietu tavā vietā.
Ir labi, ja cilvēki laulībā mainās: es tevi atbalstīšu tagad, jo man ir brīva enerģija, un tad tu mani atbalstīsi, kad tev būs resursi, bet man to nebūs. Ir jāmainās pārmaiņus, citādi pastāvīgais atbalsta sniedzējs riskē “pieķerties” vecāku vietai. Un tad rodas problēmas seksā (kā tu vari gulēt ar kādu, kurš ir “vecāks”? Tu taču neguli ar vecākiem), aizvainojumi un pretenzijas (“vecākam” “vajadzētu”, kāpēc ne?), izkropļota realitātes uztvere (es esmu maza un bezpalīdzīga, bet tu esi visvarens un liels).
Ja esat mamma, parūpējieties par brīvu iekšējo telpu, kur bērns var nākt un ienest savas sajūtas. Un jūs viņus nebiedēsiet, nenovērtēsiet bailēs (“vai ir vērts raudāt par tādām muļķībām!”), nemēģināsiet “izslēgt”, neciešot viņa/viņas sāpes (“kādēļ gan sūci! Tu jau esi liels!”), neaizbēgsiet, slēpjoties aizņemtībā vai slimībā (“mamma ir slikta/ mamma ir aizņemta, tad”), un jūs preventīvi neuzbruksiet, izgāžot savas izjūtas uz bērnu.
Pēdējais ir īpaši svarīgs. Dažreiz mātes sajauc “došanu” un “ņemšanu” savā nodomā atbalstīt un tādējādi sajauc lomas. Tā tas ir gadījumos, kad māte pati ir uzaugusi bez emocionāla vecāku atbalsta. Un tagad viņa dalās savās sajūtās ar bērnu, “lai mūsu attiecības būtu uzticības pilnas, nevis kā starp mani un mammu”. Dažas mammas lepojas ar to, ka ir “draudzenes” ar saviem bērniem un stāsta viena otrai visu. Tad es jautāju, kas tad tur ir mamma? Ja jūsu bērns zina par jūsu emocionālajām un citām problēmām, vai viņai ir resursi, lai jums palīdzētu? Un vai ir spēks tikt galā ar bezpalīdzības sajūtu, ko viņš izjūt, redzot jūsu ciešanas un nezinot, kā tās pārtraukt? Un vai viņam vajadzētu? Nē, protams, – saka mamma, – viņam tas nav jādara! Bet jo jaunāks ir bērns, jo vairāk egocentrisks (tā ir bērna norma), un viņa uztverē – viss notiek viņa dēļ vai viņa labā. Arī jūs ar savām problēmām.
Ko, vispār nerunājat par savām jūtām?
Tu to dari. Bet tikai par tām, kas tieši tagad saskaras ar notikumiem, kuru centrā esat jūs un bērns. “Vai jūs baidījāties no petardes? Es arī biju nobijies, bet esmu nomierinājies. Nāc, es tevi apskāvīšu.” “Es tagad nevaru ar tevi zīmēties, es esmu satraukts, es gribu apsēsties un nomierināties. Un tad mēs zīmēsim.” “Mēs šodien pēc bērnudārza neiesim uz rotaļu laukumu. Es esmu ļoti noguris darbā, gribu kādu brīdi pagulēt. Un pēc vakariņām mēs ar tevi lasīsim vai spēlēsimies.” Un pēc vakariņām mēs ar tevi lasīsim vai spēlēsimies. Un nekādu “Vecmāmiņa domā tikai par sevi, viņai mazbērni nav vajadzīgi!” vai “Tavs tētis mani neklausa”, vai “Ja es līdz piektdienai nepabeigšu šo projektu, tā būs katastrofa”.
No jums abiem tu esi mamma, tu esi tā, kas izmitina bērna jūtas, nevis tava. Tu gribi sūdzēties, tu gribi, lai tev pasūdzas, tu gribi, lai tev pasniedz roku? – Zvani savai mammai. Vai draudzenei. Izvaicājiet vīru, sievu, māsu, krustmāti, tēvoci. Vai ej pie psihologa, vai uz baznīcu, vai uz sporta zāli. Viņi ir lieli, lielāki par tevi vai tādi paši kā tu, un viņiem ir vieta tavām jūtām. Bērns ir mazs, viņam nav vietas jūsu jūtām. Un jums ir vieta viņa jūtām. Lūdzu, nejauciet tos abus.
Un rūpējieties par sevi. Tā ir jūsu atbildība, ja jums ir bērni.
Ksenija Vitenberga ir psiholoģe un traumu terapeite.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
