Suņa riešana ir viņa pašreizējā emocionālā stāvokļa izpausme. Protams, mēs visi saprotam, ka primitīvais “woof” nav vārds. Bet vai suņi var saprast viens otra riešanu?
Tā kā suņi rej tik bieži, zinātnieki jau sen ir uzskatījuši, ka riešanai ir maza nozīme un tās funkcija ir tikai piesaistīt uzmanību. Tomēr daudzi pētījumi ir parādījuši, ka pat riešanas akustiskās īpašības atbilst kontekstam: spēle, vientulība, briesmas, pastaigas utt.
Taču suņu senči vilki tik bieži nerej. Speciālisti uzskata, ka suņu vokalizācijā liela loma bijusi pieradināšanai, un tagad suņi vokāli sazinās galvenokārt ar cilvēkiem, nevis ar saviem brāļiem.
Suņi savā starpā sazinās galvenokārt ar ķermeņa valodas palīdzību. Suns var daudz pateikt pēc ausu un astes stāvokļa, kā arī pēc smaržas. Kaut arī dažas vokalizācijas arī spēlē savu lomu.
Interesanti, ka mājdzīvnieki apmācībā apgūst ķermeņa “suņa valodu”. Tāpēc kucēnus nevajadzētu agri šķirt no mātes. Starp citu, astes luncināšana neliecina par prieku. Ļoti bieži tas var liecināt par piesardzību. Suņi ne vienmēr tuvojas viens otram, pat ja abi luncina asti.
Cilvēkam ir grūtāk interpretēt suņa ķermeņa valodu, jo tā ir intuitīvāka. Bet cilvēki ļoti labi iemācījušies saprast riešanu. Daži pētījumi liecina, ka cilvēki var interpretēt pat riešanas ierakstus.
Ja esat atklājis pareizrakstības kļūdu, lūdzu, paziņojiet mums, izvēloties šo tekstu un nospiežot Ctrl+Enter.
